Valentīne Lasmane

Latvijas ziņu redaktore

Strādājusi Latvijas telegrāfa aģentūrā LETA: 1940. - 1941.gada vasarai

Audio:

Rīgu bombardē vācieši, bet LETA strādā

Intervēja Rudīte Kalpiņa

1940.gadā, kad Rīgā ienāca Padomju Savienības karaspēks, likās, ka dzīve apstājas, jo zināja, ka Latvija ir okupēta, tomēr, neievērojot šādu notikumu pavērsienu, Latvijas telegrāfa aģentūra LETA turpināja savu darbu. Valentīne Lasmane, kura kopš 1944.gada dzīvo Zviedrijā, darbu LETA sāka 1940.gada augustā kā Iekšlietu ziņu nodaļas redaktore, Rihardu Bērziņu satikt viņai neizdevās, jo viņš jau bija izsūtīts. Piedzīvodama komunistu cenzūru, uzmākšanos un pat saspringto darbu, kad Rīgu bombardē vācu lidmašīnas, viņa redaktores darbu pārtrauca veikt dienā, kad vācieši ienāca Rīgā.

Kad Jūs sākāt strādāt LETA, un kā nonācāt aģentūrā?

Precīzu datumu es nezinu, bet domāju, ka tas notika 1940.gada augustā. Mani uz Latvijas telegrāfa aģentūru LETA aizveda Leonīds Siliņš, jo ar Leonīdu biju pazīstama stipri agrāk. Viņš dzīvoja netālu no mums, un ļoti bieži kopā braucām uz universitāti, tas varēja būt jau 1936.gadā. Leonīds zināja, ka tuvojas manu studiju beigas, līdz ar to man būs vajadzīgs darbs, lai varētu rakstīt iesākto maģistra darbu. Leonīds jau pats strādāja aģentūrā un zināja, kāda tajā ir situācija ar darbaspēku, un tajā laikā bija radušās brīvas vietas, jo aģentūras vadītāju atbrīvoja no amata un tāpēc lika aiziet arī pāris redakcijas cilvēkiem.

Vai Jums, stājoties darbā, izdevās sastapt Rihardu Bērziņu?

Nē, Rihardu Bērziņu LETA vairs nesatiku. Tad, kad es augustā sāku strādāt, tad vadītājs skaitījās Kaģis, bet arī viņu neesmu satikusi, tikai redzējusi. Viņš bija nākamais vīrs manai draudzenei Ilgai. Runāja, ka viņš tai laikā augustā vairs nebija Rīgā, bet kaut kur Kurzemē kā partizāns. Kad es atbraucu, neviena kārtīga vadītāja nebija, un tad pēc nedēļas jau 1940.gada septembrī runāja, ka esot mums jauns vadītājs Meļinovskis. Neesmu viņam ne rādīta, ne bijusi kāda tikšanās. Toreiz LETA bija sadalīta divās daļās. Vienā bijusi iekšlietu redakcija, otrā – ārlietu. Iekšlietu redakcijā es skaitījos kā redaktore. Mans darbs nebija liels. Man bija jāsaņem vietējā korespondence no Latvijas laukiem. Tai laikā ļoti maz rakstīja, nekas nebija noorganizēts, lai cilvēki rakstītu uz LETA, jo viņi pat īsti nezināja, ko rakstīt. Citās dienās vispār nebija nevienas vēstules. Par Rīgu informāciju sniedza divi reportieri – Siliņš un Grandbergs. Parasti no rīta viņi ieradās redakcijā, bet, ja jau iepriekš bija zināms, uz kuru fabriku vai vietu viņiem jābrauc, tad uz redakciju nenāca. Pēcpusdienā viņi atbrauca uzrakstīt ziņojumus, ko nodeva man. No viņu rakstītā man bija jāpārveido teksts tā, lai būtu kā LETA ziņojums. Tam bija jābūt pēc iespējas īsākam, un katrā teikumā jābūt līdz pieciem vārdiem. Drīkstēja rakstīt tikai faktus, jo citreiz tie izpušķojumi bija jāsvītro nost un jārēķinās ar to, ka Meļinovskis vēl kaut ko nosvītros, lai gan kaut ko arī atstāju, lai Meļinovskim būtu darbs. Un tad ap kādiem trijiem vai četriem viss tika savākts un nodots Meļinovskim. Tā arī izpaudās mana darbība LETA. Citreiz nebija vispār ko darīt, bet tad 1940.gada septembrī redaktoru sastāvu palielināja ar vēl vienu redaktoru - Frici Leju. Visi uzreiz saprata, ka tas ir ieliktenis, lai viņš uzmanītu mūsu darbību. Viņš bija par mani kādus desmit gadus vecāks, lai gan pēc kāda laika viņš man uzmetās par tādu kā „bruņinieku” – nesa puķes, lūrēja uz mani visādi. Tas nepatika Leonīdam un citiem no ārlietu redakcijas, tāpēc, kādu reizi mani satikdams, Leonīds man sacīja: „Neaizmirsti, ka šitais te ir špiks! Esi uzmanīga!” Visu to laiku man ar viņu bija jācīnās visādos veidos, jo tas kungs nāca pie manis mājā, nesa šokolādi un puķes manai mammai. Tomēr es savai mammai teicu, ka neko par viņu nezinu un viņš mums ir pielikts kā ziņotājs, kuram par LETA jādod ziņas, un man jābūt ārkārtīgi uzmanīgai.

Sakiet, lūdzu, kad Jūs nolēmāt strādāt LETA, vai nemulsināja, ka jau bija notikusi Sarkanarmijas ienākšana Rīgā un tādā darbavietā kā jūsu bija jāiztur cenzūras lietas?

Protams, ka zināju, bet iepriekš biju lasījusi, ka cenzūra pastāvēja arī Riharda Bērziņa laikā, jo ziņas tika veidotas kā neitrāli ziņojumi, un tas, ka ar ziņojumiem jābūt ļoti uzmanīgai, likās interesanti. Varēja izdomāt vai pielikt kādu vārdu klāt tā, lai varētu turpināt patriotisku lietu. Tomēr, kā jau minēju, Meļinovskis, visus mūsu ziņojumus saņemot, tos cenzēja, līdz ar to īpašas patriotiskas izpausmes mums neizdevās īstenot. Parasti mūsu ziņojumi tika sūtīti avīžu redakcijām un tikai nākamajā rītā tajā varēja redzēt un izlasīt, kā viss manis nodotais teksts izmainīts, jo no manis rakstītā nekas netika saglabāts.

Vai saņēmāt ziņas arī no Maskavas?

Ziņas no Maskavas saņēma tā saucamā Ārlietu daļa. Tur bija vairāk cilvēku. Mūsu daļā bija tīrākā nabadzība. Dažreiz pie mums vēl bija tas ebreju filozofs Veinbergs. Bet viņš īstenībā skaitījās krievu valodas tulks, tāpēc piederēja pie ārzemju redakcijas. Ārlietu daļa bija stipri lielāka, un tai bija vadītājs, kuru mēs saucām par Šefiņu, - Pauls Veismanis. Taču viņš tika deportēts, un vairāk par viņu neko nezinu. Tad vēl bija Andersons Fricis – zināja angļu un krievu valodu. Bija arī Vīgants Frīdrihs, kurš bija galvenokārt saistīts ar krievu valodu, jo bija strādājis par tulku Ārzemju ministrijā. Vēl bija Nora, Andersona sieva. Austriņkundze bija mašīnrakstītāja. Bija vēl viena mašīnrakstītāja, kuras vārdu neatceros.

Jūs rakstījāt ar rakstāmmašīnām?

Jā! Piemēram, es savu maziņo rakstu uzrakstīju un tad Fricis Leja rakstīja ar to pašu mašīnu, jo uz abiem bija viena. Un tās čupas, kas bija 2 vēstules vai 6, tās sadalījām un pāris stundas sēdējām un skatījāmies uz tām. Es vienmēr mēģināju pazust no tās telpas, jo gāju uz Ārlietu daļu, kur bija īsta latviešu runāšana. Kad parādījās Fricis Leja, viņam bija darbs, jo nāca ziņas no Krievijas un tās bija jātulko latviski. Vispirms pārtulkoja vārds vārdā, un tad no latviešu tulkojuma izveidoja izvilkumus. Tāpat kā iekšlietu, tāpat arī ārlietu redakcijas ziņas tika nosūtītas Meļinovskim. Septembris, oktobris un novembris bija ļoti garlaicīgi mēneši, jo tad gandrīz neko nedrukāja. Mēs nezinājām, ko darīt, un izskatījās, ka arī Meļinovskis neko nezināja, jo viņš neļāva drukāt to, ko mēs viņam devām.

Pieminot attiecības starp darbiniekiem, vai minētais Leja bija vienīgais, kurš izspiegoja savus darba biedrus?

Darbinieki, kurus pieminēju, bija „šķīsti” jau kopš sākuma. Viņi ļoti labi pazina viens otru. Mani sākumā pieņēma ar uzmanību, pēc kāda mēneša tiku akceptēta. Nora un Austriņkundze bija kā ieteicējas, jo ar tām sākām biežāk pļāpāt. Citi skatījās pa gabalu. Bet, kad tas Fricis Leja atnāca strādāt, visi gaidīja, kas nu būs. 1941.gada janvāri sākās uzlidojumi. Mēs bijām ļoti tuvu Daugavai. Vecpilsēta tika bombardēta, un visiem bija jāņem rakstāmmašīnas un jāiet uz pagrabu.

Vācieši bombardēja?

Kā tad. Viņi lidoja pāri un meta bumbas. Man prātā palicis skats, kā mēs visi skrienam pa trepēm lejā. Tad jau tas mūsu vīriešu noskaņojums sabiezēja un mums bija jāpaliek pa naktīm darbā. Vienmēr bija jābūt pāris cilvēkiem izveidotajās dežūrās. Atceros, ka man bieži bija jāpaliek, jo man nebija ģimenes. Arī nebija vajadzības skriet uz māju. Galvenais bija Šefiņš, kurš izlēma to, kurš paliks pa nakti. Viena biju es, un tad otrs bija kāds no vīriešiem. Bet, ja bija jāpaliek pašam Šefiņam vai Andersonam un vēl kādam vīrietim, tad viņi visi parasti pazuda „Jūrnieka krodziņā” vecpilsētā. Man bija telefoni, un es zināju, ja Meļinovskis zvana, tad man jādod viņiem ziņa tālāk. Tad martā LETA piešķīra vasarnīcu Jūrmalā. Kāds aizbrauca to skatīties un teica, ka tā ir jātīra, lai nedēļas nogalēs varētu tur braukt. Sarunājām talku! Iespējams, tā bija kāda ebreja vasarnīca, jo 12. vai 13.jūnijā, kad notika izvešana, mēs ar pāris darbiniekiem aizbraucām vasarnīcu iztīrīt. Citi aizbrauca pie ģimenēm, un es paliku ar kādu no darbiniekiem vasarnīcā pa nakti, tāpēc, ka braukt no Jūrmalas uz Rīgu naktī bija bīstami. 14.jūnijā deviņos vai desmitos iebraucu Rīgā un ieraudzīju, ka kaut kas ir noticis, jo par kaut kādiem notikumiem runāja jau Tehniskajā daļā. Tehniskā daļa bija starp direkciju un mums. Vienu reizi biju tur, kur strādāja puisis vārdā Lauris. Tur bija radiosakari, kas uztvēra ziņas un fotogrāfi. Ar mūsu rakstošo daļu viņi maz sadarbojās.

Valentīna, vai Jums bija nojausma par 14.jūniju?

Jā! Zināju par to, jo naktsmaiņās strādājošie sniedza savas adreses, kur var viņus atrast, bet, baidoties no represijām, tās nebija māju adreses, bet gan tās, kur tajā brīdī viņi uzturējās. Man ļoti daudz paziņu arī neuzturējās savās mājās, bet gāja uz citām vietām.

Kas notika pēc 14.jūnija, kā turpinājās Jūsu darbs?

Pēc dienas vai divām mēs sanācām kopā, taču Šefiņš un daži cilvēki neieradās, jo bija aizbēguši uz rietumiem – Siliņš, Leo Švarcs, iespējams, Andersons un Veinbergs, jo viņi bija ebreji. Mašīnrakstītāja, kurai vārdu neatceros, arī aizbrauca uz rietumiem.

Par 14.jūniju skaidrs, bet kas tad notika 1941.gada jūnija beigās?

Jā, tā bija pati beidzamā diena, bet ne gluži liktenīgā. Sapratām, ka bombardēšana var atjaunoties ar jaunu spēku, kas arī notika. Dienas laikā mēs viens otrs uzkāpām Palasta ielā uz jumta, lai redzētu, kā bumbas krīt. Tad mūs visus ieslēdza ēkā un pateica, ka mūs neaiztiks un kādu laiku nelaidīs ārā. Mums lika sakārtot savas darba lietas, kādos plkst.24 mums atnesa kaut ko paēst, un tā mēs sēdējām, sarunājāmies līdz brīdim, kad bombardēšana bija beigusies. Mums jau agrāk tika izsniegtas LETA darbinieku nakts apliecības, kas ļāva nakts laikā pārvietoties pa Rīgas ielām. Pēc kāda laika atnāca kāds cilvēks, pajautāja, vai mums apliecības ir visiem saglabājušās, atvēra durvis un mūs visus izlaida ārā, pateikdams, ka mēs varam doties, kur vien vēlamies.

Kad tieši tas bija?

Tas bija naktī uz 1941.gada 1.jūlijā, dienu, kad vācieši ienāca Rīgā. Man bija jāiet pāri tiltam uz Inčukalnu, jo nekādas satiksmes uz to pusi nebija. Neatceros, bet, manuprāt, gāju kopā ar kādu no kolēģiem, taču šķīrāmies, jo viņš aizgāja uz Āgenskalnu, bet es - uz Torņkalna ielu. Kad nogriežas pa kreisi, tad tur bija tāds neapbūvēts, liels laukums, kurā bija ģimenes dārziņš. Un caur to vijās taka, pa kuru var tikt ātrāk nekā apkārt tiem dārziņiem pa ielu. Gāju tālāk līdz Vienības gatvei, un tad kādā ielā aiz Arkādijas uzrodas viens mazs krievu zaldātiņš ar šauteni un lūdz man uzrādīt caurlaidi. Es to viņam iedodu, un viņš tajā skatās. Pulkstenis ir divi vai trīs naktī, ir gaiša jūlija nakts, un es redzu, ka viņš to caurlaidi ir paņēmis otrādi. Es viņam palīdzu un saku: „Šitā vajag!” Viņš lasa, lasa, respektīvi, skatās, skatās. Bet es savukārt skatos uz viņu, domāju – nu gan ir tāds mazs un tievs, un nonīcis galīgi. Tad viņš man saka: „Nē, tas neder,” un atdod man caurlaidi atpakaļ, un saka, lai es turpat stāvu. Viņš paiet pāris soļus un sauc kaut ko. Atnāk vēl viens. Tad šie abi runājās, bet es, kamēr stāvu, domāju – kas nu tagad būs. Tad viens, tas mazais, paliek, bet otrs saka: „Пойдём! Иди вперёд!” Tā nu eju viņam pa priekšu, un viņš man ar šautenes galu pie muguras. Un neviena paša cilvēka neredz, nevienas gaismiņas un dzīvības nav tajā Brīvības gatvē, kur mēs ejam. Un tad es prasu stiprā balsī: „Kуда ты меня идёшь?” - „Штат, a где штат? Biše, biše!” viņš man saka. Es nodomāju, ka tie ir tie meži pie Bišumuižas. Tad tur bija neapbūvēts gabals, kur ar slēpēm slēpojām. Un tā arī ir. Viņš man liek iet pār Vienības gatvi, kur tāda maza ieliņa pa kreisi, un mēs nonākam pie tukša laukuma. Un viņš tikai saka: „Ej! Ej uz priekšu!” Nu, es eju un domāju, ka laikam ir tā pēdējā stunda pienākusi. Un viņš tāds maziņš kā tas otrs. Tātad, postenis. Varbūt viņi te ir aizmirsti, jo te nekā, neviena nav, un viņš mani tūlīt var nošaut, jo rīt nāks vācieši iekšā. Šodien vai rīt, bet viņi nāks, jo Jelgavā jau bija, to mēs zinājām. Un pēkšņi viņš man saka: „Cтой!” Ahā, es domāju, tad tā stunda ir pienākusi. Ko nu var darīt pēdējā stundā? Domāju, skaitīšu „Mūsu Tēvs”. Es pati apstājos un dzirdu, ka viņš aiz muguras kaut ko knibinājās. Un es iekšēji skaitu „Mūsu Tēvs”. Noskaitu to lūgšanu un dzirdu pati sevi sakām: „Oтпусти меня!” Viņš: „Почему? Где ты хочешь идти? Где твоя мать?” - „Недалеko. Она идёт k меня.” Un tad iestājās klusums un viņš saka: „Бежи! Беги!” Un es skrēju. Es dzirdēju sevi tā sakām, bet nezinu, vai tā biju es. Varbūt kāds cits manā vietā to teica. Atceros, ka gāju tāda tukša, neko nedomājot, nebaidoties, lielā mierā gāju uz priekšu, un es ļoti labi vēl tagad redzu to ainu, to ārkārtīgo debesi un lielo telpu apkārt.

Kas notika ar Jums pēc tam?

Pēc tam jau nekas īpašs nenotika, jo ziņas, ka vajadzētu ierasties darbā, nepienāca, līdz ar to nodomāju, ka ar to viss ir beidzies. Es paliku mājās, savukārt tēvs domīgs, jo pēc gadījuma ar krievu zaldātiem es biju tā nobijusies, ka visu laiku drebēju. No kaut kāda trokšņa pamodās mana māte, kura, ieraudzījusi mani pavisam sabijušos, bija priecīga, ka esmu vismaz mājās. Beigās izrādījās, ka tas troksnis, kā dēļ bija pamodusies māte, nāca no Vienības gatves puses, jo pa to Rīgā iesoļoja vācieši. Mamma vēl gāja skatīties, jo no mūsu mājas īsti nevarēja redzēt. Tur vēl viena māja ir starpā Vienības gatvei un postenim. Priekšā bija ābeles, un redzēt nevarēja, tikai dzirdēt. Pulkstenis bija 5 vai 6 no rīta.

Noprotu, ka ar to darbs LETA jums bija beidzies, bet kad tad Jūs devāties prom no Latvijas, vai uz Zviedriju pārcēlāties ar laivu?

Jā, darbs LETA man beidzās. Kad ienāca vācieši Rīgā, tēvs tajā dienā man lika meklēt darbu uz laukiem, kas būtu tālu no Rīgas. Viņš bažījās, ka mani daudzi pazīst, jo esmu strādājusi LETA kopā ar komunistiem. Tā es meklēju darbu par skolotāju ārpus Rīgas, aizgāju uz Izglītības ministriju, kur man pateica, ka Malnavā, kas ir 50 kilometrus no Krievijas robežas, kādā skolā vajadzīga skolotāja. Mani pieņēma. Man pat bija jāaizpilda kaut kādas anketas, kā arī jāatpazīst cilvēki, kuri varēja darboties Latvijas Centrālajā padomē. Es uzrakstīju, ka nevienu nepazīstu. Visi, kurus pieminēju savā stāstījumā, nav starp dzīvajiem, 1944.gadā es pārmuku uz Zviedriju un arvien dzīvoju tur.

 

Piebilde.

Valentīne Lasmane (dzimusi Jaunzeme) ir bijusi viena no nedaudzajām sievietēm, kas Otrā pasaules kara laikā līdzdarbojusies Latviešu Centrālās Padomes (LCP) organizētajā pretošanās kustībā vācu okupētajā Latvijā un piedalījusies arī bēgļu laivu organizēšanā uz Zviedriju, uz kuru 1944. gada 26. novembrī pārbrauc arī pati. Viņa ir prototips Arvīda Griguļa romāna „Kad lietus un vēji sitas logā” (Rīga, 1965) varonei Valentīnai Jaunzemai. 1970. gadā Latvijas apmeklējuma laikā gan viņu, gan vīru Albertu 10 dienas pēc kārtas garas stundas pratināja čekas ēkā Fr.Engelsa (tagad Stabu ielā) Alberta māsas Lidijas Doroņinas-Lasmanes pretpadomju lietas sakarā. Lai arī abi bija Zviedrijas pilsoņi, Lasmaņi nevarēja justies droši, jo Zviedrija bija atzinusi Baltijas valstu inkorporāciju PSRS un vēl ilgus gadus pēc kara tiklab pieļāva, ka baltiešu bēgļi vienlaikus ir arī padomju pilsoņi. Piedzīvoto VDK Valentīne sauc par „valsts eksāmenu”. Kad 1983. gadā Lidiju Doroņinu-Lasmani jau trešo reizi notiesāja par pretpadomju darbību, Valentīne veica milzu darbu, lai izvērstu skaļu starptautisku akciju, iesaistot „Amnesty International”, Sarkano Krustu un citas cilvēktiesību organizācijas pasaulē. Ar tagadējā aizsardzības ministra Imanta Lieģa – tolaik trimdas latviešu jaunekļa – palīdzību kāds britu parlamentārietis toreizējo Lielbritānijas premjerministri Mārgaretu Tečeri pirms tikšanās ar Mihailu Gorbačovu 1989. gadā iepazīstināja ar „Lidijas lietu”. Drīz vien pēc abu valstu vadītāju tikšanās Lidija tika atbrīvota no ieslodzījuma. Lai arī mainījās laikmeta „nostādnes” un pamazām no ieslodzījuma tika atbrīvoti vēl citi sirdsapziņas cietumnieki, Valentīnes Lasmanes padarīto tas nemazina.

LETA Video      Laikraksts Diena Kinofotofonodokumentu arhīvs

© LETA 2008 | Lietošanas noteikumi
Marijas 2, Rīga, LV 1050, Latvija | tālr.: 67222509, fakss: 67223850 | e-pasts: marketing@leta.lv