Lilija Kalniņa

LETA avīžu kioska pārdevēja

Strādājusi LETA avīžu kioskā no 1937.-1940.gadam

Video:

Laikrakstus tirgoja ne tikai LETA kioskā, bet arī LETA avīžpuikas

Intervēja Mārtiņš Lukaševičs

Tā ir 72 gadus sena pagātne, kad 16 gadus veca meitene Lilija Kalniņa sāka strādāt vienā no lielākajiem ziņu aģentūras LETA avīžu kioskiem Rīgā. Rīgas centrālā stacija, nemitīgi cilvēku pūļi, un no perona atiet kārtējais pasažieru vilciens, bet L.Kalniņa ar smaidu pārdod rīta avīzes un krāsainos „Atpūtas” žurnālus. Taču tagad ir palikušas tikai atmiņas un fotogrāfijas, kurās redzama Latvijas laiku atmosfēra un cilvēki.

Zināt, kad man palika 15 gadi, omīte mani pierunāja uzsākt darbu dzelzceļa stacijā par dežuranti. Iesniedzu dokumentus, izmācījos uz pieciniekiem un varēju jau sākt strādāt, bet, ak vai, izrādījās, ka esmu pārāk jauna šim darbam, tāpēc vajadzēja domāt par kaut ko citu. Es iesniedzu dokumentus Latvijas Kultūras mākslas vidusskolā, un mana radiniece Emmas tante manai mammai ieminējās, ka LETA kioskā vajadzīga pārdevēja, taču izrādījās, ka šim darbam arī esmu pa jaunu. Un tad vecāki ķērās klāt šmaukšanās procesam un manu dzimšanas gadu nomainīja, tādējādi padarot mani par vienu gadu vecāku.

Oficiālos dokumentos mainīja dzimšanas gadu?

Nu jā, patiesībā esmu dzimusi 1923.gadā, bet izdarīja tā, ka esmu dzimusi 1922.gadā, jo toreiz varēja strādāt tikai no 16 gadu vecuma. Tā es ar savu tanšu un onkuļu palīdzību nokļuvu LETA, lai gan šajā gadījumā man visvairāk palīdzēja Jāņonkulis, kurš sacīja, ka LETA pazīstot augstāko priekšniecību un varot par mani aizlikt kādu vārdiņu.

Kā sauca Jūsu onkuli, kurš tik labi pazina LETA vadību?

Mans onkulis bija Dzelzceļa policijas priekšnieks un Dzelzceļa aizsargu komandieris Jānis Ozoliņš. Tikai pēc tam uzzināju, ka viņš labi pazinis ne tikai toreizējos politiķus, bet arī LETA lielo šefu, kā mēs toreiz viņu saucām, Rihardu Bērziņu. Saprotiet, toreiz LETA tos kioskus visās Latvijas dzelzceļa stacijās varēja izlikt, pateicoties vienošanās ar Satiksmes ministriju, un, tā kā mans onkulis bija Dzelzceļa policijas priekšnieks, tad viņš varēja pazīt daudzus no LETA.

Tomēr atgriežamies pie Jūsu pirmajām darba gaitām LETA kioskā, vai atceraties, kad tas notika?

Jā, pirmā darba diena man bija 1937.gadā, un sāku strādāt vienā no lielākajiem LETA kioskiem Rīgas centrālajā stacijā. Atceros, ka kiosks izskatījās ļoti glauns, jo tas bija veidots no stikla un koka. Kioskam bija liela koka lete, uz kuras tika izlikti aktuālākie laikraksti un žurnāli, savukārt vienmēr aiz stikla tika sakārtotas LETA izdotās grāmatas, pastkartītes un citi kancelejas piederumi. Šajā kioskā mēs strādājām četras pārdevējas un kioska vadītāja. Strādājām divās maiņās no plkst.7 līdz pat pusnaktij, kad aizgāja pēdējais vilciens.

Raksturojiet, lūdzu, kāds bija preču sortiments, ko visbiežāk pirka?

Kioskā bija ļoti plašs sortiments. No rīta jau tirgojām jaunāko avīžu numurus – „Jaunākās Ziņas”, „Tēvijas Sargs”, „Brīvā Zeme”, „Rīts” un vēl citus. Ceturtdienās mums uz kiosku sūtīja žurnāla „Atpūta” 1000 eksemplārus. Žurnāls bija visgaidītākais, jo tajā tika publicēti romāni ar turpinājumiem, un cilvēki tos gaidīja tieši tāpat, kā tagad mēs meksikāņu seriāliem gaidām nākamās sērijas. Tāpat kioskā varēja nopirkt LETA izdotās grāmatas un visādas brošūras, zīmētas pastkartītes, kancelejas preces un suvenīrus, ko īpaši bija iecienījuši Igaunijas un Lietuvas tūristi. Atceros, ka pie mums varēja nopirkt visādus izstrādājumus no kristāla. Kioskā varēja iegādāties ārzemju presi, īpaši cieņā bija vācu laikraksti un žurnāli. Parasti pie kioska bija garas rindas, bija pat zināmi laiki, kad cilvēki visbiežāk kioskā iepirkās.

Kur stacijā tieši atradās Jūsu kiosks, vai stacijā bija vairāki līdzīgi kioski?

Kiosks nebija pašā stacijas ēkā, bet gan ārpusē tuvāk peronam, un tas bija vienīgais, jo stacijā citu kiosku nedrīkstēja būt. Zinu, ka LETA kioski bija visās lielākajās dzelzceļa stacijās. Tā kā es pati dzīvoju Ikšķilē, tad man vajadzēja no rītiem uz darbu braukt agri. Sākumā mana alga bija 80 lati mēnesī, kas, protams, bija ļoti laba alga, bet tad vienu dienu pēc tikšanās ar mūsu šefu R.Bērziņu man alga tika palielināta. Tas tiešām bija nejauši, jo vienu dienu strādāju kioskā, apkalpoju klientus un brīdī, kad piekārtoju avīzes uz letes, viens solīds kungs mani uzrunā: „LETA gan kārtīgas meitenes strādā!” Atceros, viņam tā ar lepnumu atbildēju, ka tā tam ir jābūt, un apjautājos, kā es varu viņam pakalpot. Uz to viņš man atbildēja, ka skatoties un apbrīno, cik ātri LETA kioska darbinieces spējot apkalpot klientus, un tās rokas pa kasi tik ātri darbojas, kā spēlējot klavieres. Atceros, ka uz viņa sajūsmu atbildēju, ka esam jau pieradušas un ar roku pirkstiem labi sajūtam, kāda naudas vienība tiek dota klientam atpakaļ, līdz ar to kasē nekādu iztrūkumu neesot. Noslēgumā viņš pastiepa roku spiedienam, lai iepazītos, un stādījās priekšā kā R.Bērziņš. Zināt, man toreiz pat kāja notirpa, bet mūsu sarunu izjauca kāda kliente, kura pienāca un sāka interesēties par kādu grāmatu, – es izstāstīju, ka esmu lasījusi un cik tā ir interesanta, tad vēl ieteicu līdzīgas grāmatas. Taču R.Bērziņš visu laiku novēroja mani, kā es strādāju. Kad kundze jau bija aizgājusi, viņš mani paslavēja un apjautājās, cik lielu algu es saņemu, uz ko, protams, atbildēju, ka astoņdesmit latu, bet ar to pilnīgi pietiek, lai mācītos. Tad viņš atvadījās un aizgāja, bet nākamajā mēnesī man bija pārsteigums, jo alga no 80 latiem tika palielināta uz 120 latiem.

Toreiz tā bija liela nauda?

Tā bija laba alga, jo par to es varēju mācīties un vecākiem palīdzēt māju celt Ikšķilē. Es pat aizgāju uz grāmatvedības kursiem, līdz ar to varēju mūsu kioska vadītājai palīdzēt visus dokumentus kārtot un bilanci savest kārtībā. Nu jā, alga bija laba, jo par 100 latiem varēja nopirkt labu mētelīti ar apkakli.

Kādi bija Jūsu kioska dienas ieņēmumi?

Darba dienās, izņemot ceturtdienas, kad tirgojām „Atpūtu”, mūsu ieņēmumi bija kādi 300 lati, bet ceturtdienās tie jau bija 400–500 lati. Ieņēmumi bija labi, ja jau vienā kioskā varēja uzturēt četras pārdevējas, brigadieri un pa vasarām divus avīžpuikas.

Avīžpuikas? Vai tad LETA arī bija avīžpuikas?

Jā, vasarās strādāja divi puiši, kas veica avīžpuikas pienākumus. Viņiem bija lielas skaistas somas, tumši zilas formas un cepures galvā. Neatceros, vai LETA uzraksts bija uz somas vai cepures, bet tas bija. Avīžpuikām bija uzdevums avīzes tirgot vilcienos, tādējādi izstaigājot visus vagonus. Mēs puikām iemācījām tādu kā saukli, un, ieejot vagonā, viņiem bija jāsaka: „Labdien, LETA piedāvā avīzes!” Tas bija jauki, zinu, ka dienā avīžpuika varēja ietirgot vismaz 50 latus. Man liekas, ka viņi vienmēr tirgoja Latvijas preses izdevumus, bet ārzemju gan nebija.

Avīžpuikas laikrakstus tirgoja tikai vilcienos, vai arī viņi tās tirgoja uz ielām, skaļi izsaucot labākos virsrakstus?

Nē, domāju, ka nē, jo mūsējie avīžpuikas strādāja tikai un vienīgi vilcienos. Iespējams, bija tādi, kas vasarā strādāja uz ielas, bet nevaru apgalvot, ka tā ir bijis.

Vai Jūs kādreiz esat bijusi LETA ēkā Palasta ielā 10?

Diemžēl neesmu bijusi nevienu reizi. Man jau arī nebija nekādas vajadzības uz turieni iet, lai gan mūsu kioska vadītāja gan ir bijusi.

Viņa nekad nav stāstījusi, kā tur toreiz izskatījās?

Esmu dzirdējusi visādus stāstus, ka LETA lielā māja esot bijusi ļoti skaista un diezgan glauni iekārtota. Tajā mājā arī pats R.Bērziņš dzīvoja pēdējā stāvā. Esmu dzirdējusi, ka lielajā kāpņu telpā pie sienām ir bijušas gleznas, ļoti daudz puķu, kā arī tehniski LETA bija nodrošināta ar toreiz visjaunāko tehniku.

Vai tad LETA nerīkoja saviem darbiniekiem kopīgus pasākumus, balles?

Protams, ka bija, bet diemžēl uz nevienu nebiju aizgājusi, jo man toreiz onkulis varēja sadabūt ielūgumus uz virsnieku balli, kas bija daudz plašāka un interesantāka. Lai gan mani interesēja pavisam citas balles, kurās varēju sastapt savus draugus un vienaudžus, bet arī laika nebija ballēties, jo paralēli darbam es vēl mācījos. Lai arī kā bija, bet daži mani kolēģi gan LETA balles apmeklēja, atceros, ka viena noteikti notika kaut kad vasaras sākumā, kādā vācu mājā uz Vecpilsētas ielas. Par ballēm atkal varēšu pastāstīt tikai stāstus no saviem kolēģiem, un viņi stāstīja, ka tās notikušas līdz pat agram rītam. Parasti tajā spēlējis viens no labākajiem Rīgas orķestriem un uz to ieradušies ne tikai LETA darbinieki vien, bet bija arī sastopami mākslinieki, rakstnieki un citas toreiz sabiedrībā pazīstamas personas, jo mūsu šefs bija ļoti cienījams cilvēks augstākajās aprindās. Zinu, ka tajās ballēs esot bijuši bagātīgi klāti galdi, apkalpojuši sulaiņi skaistās livrejās un visi ir bijuši skaisti uzpucējušies.

Jums toreiz ir bijusi vēl kāda izdevība satikt R.Bērziņu, vai minētā bija vienīgā reize, kad viņu satikāt?

Nē, viņš diezgan bieži gāja garām mūsu kioskam, bet parasti viņš tikai no tālienes pasveicināja un devās tālāk, līdz ar to manis minētā saruna tiešām bija vienīgā reize, kad ar R.Bērziņu esmu runājusi. Tā kā es dzīvoju Ikšķilē, tad tikai pēc 1940.gada biju dzirdējusi, ka viņš arī dzīvojot Ikšķilē kādā vasarnīcā, bet sīkāk neko nezināšu pastāstīt. Lai gan kādā sarunā mans tēvs ar Induli Ķēniņu pieminēja R.Bērziņu, bet, kāds bija sarunas saturs, nezināšu pateikt.

Kad tad īsti Jūs beidzāt strādāt LETA avīžu kioskā?

Tas bija 1940.gadā, vienu dienu atnāca čekisti un pateica, ka kiosks ir slēgts. Tad dienu vēlāk piezvanīja un pateica, ka darbā var vairs neierasties, izmaksāja kaut kādu kompensāciju, un viss. Trīs gadus stacijā nostrādāju LETA kioskā, nemitīgi redzēju no perona atejam vilcienus, bet pēc kāda laika jau vilcienā lika kāpt man un doties uz Sibīriju.

LETA Video      Laikraksts Diena Kinofotofonodokumentu arhīvs

© LETA 2008 | Lietošanas noteikumi
Marijas 2, Rīga, LV 1050, Latvija | tālr.: 67222509, fakss: 67223850 | e-pasts: marketing@leta.lv