Jānis Krūmiņš

LATINFORM fotogrāfs

Strādājis LATINFORM no 1979.-1987.gadam

Video:

LATINFORM fotogrāfiem ļāva izpausties

Intervēja Rudīte Kalpiņa

Padomju Savienības laikos LATINFORM fotogrāfi tika uzskatīti ne tikai par profesionāliem foto žurnālistiem, bet arī labiem foto mākslas pazinējiem. Jānis Krūmiņš, būdams pēc izglītības sociologs, savā dzīvē vēlējās ieviest izmaiņas un kļuva par pirmklasīgu fotogrāfu LATINFORM, tādējādi piedzīvojot tās fotohronikā valdošo bohēmu, akcijas un piedzīvojumus.

Pirmajā dienā es biju nobijies, jo man bija jāsāk darbs kopā ar tādiem večiem kā Uldis Pāže un Ints Prēdelis, kuri bija plaši zināmi fotogrāfi, un viņu bildes bija redzamas visos iespējamos žurnālos. Tomēr es kā jauns un komunikabls cilvēks nesaskatīju problēmas tālākai sadarbībai pat ar tik labi zināmiem fotogrāfiem. Protams, es biju nobijies, jo darbs LATINFORM bija atbildīgs, bet es centos, strādāju, mācījos un tad jau ar laiku varēju arī pamācīt citus. Atceros, ka mums LATINFORM fotohronikā vienreiz nedēļā tika rīkotas radošās apspriedes, analizējām katra fotogrāfa bildes, tādējādi izlasot labākās un sliktākās bildes. Katra bilde tika izvirzīta speciālām kategorijām, piemēram, izstādes kadrs vai „višego kačestvo” – ar šādu atzīmi bildes varēja jau sūtīt uz augšu apstiprināšanai, saņemt prēmiju vai pat publicēties kādos žurnālos. Publicējot fotogrāfijas žurnālos, honorāros varēja labi nopelnīt, vairāk nekā LATINFORM, tāpēc mēs bieži vien veidojām visādas foto akcijas. Pie mums uz LATINFORM fotohroniku pat nāca plikas meitenes bildēties, dzērām šņabi, spēlējām tenisu un pārspriedām dzīvi, kāda viņa tajos laikos bija. Brīvdienās piestrādājām par fotogrāfiem arī kāzās, nezinu, vai mūs kāds kontrolēja un noklausījās, iespējams, ka jā, bet mēs par to nedomājām, nebaidījāmies, jo mēs bijām ļoti pieprasīti fotožurnālisti, ļoti augstā līmenī, ne tā, kā tas ir tagad. Tie bija interesanti astoņi profesionālas bohēmas gadi, no1979.gada līdz 1987.gadam, laiks, kad strādāju LATINFORM par fotogrāfu

Vai toreiz bija liels gods skaitīties par LATINFORM fotogrāfu? Pēc Jūsu domām, kas vispār toreiz bija LATINFORM?

Jā, toreiz bija LATINFORM, spēcīga TASS filiāle, kas bija pat starptautiski zināma, bet jau tad mēs zinājām, ka tā ir bijusī LETA un dažbrīd savstarpēji savu darba vietu saucām par LETA. Saprotiet, neskatoties uz to, ka tie bija padomju laiki un mēs bijām oficioza institūcija, kā citi to dēvē par partijas ruporu, fotohronikā valdīja pavisam citāda dzīve, jo mēs bijām tikai foto žurnālisti, kuriem bija tikai jābildē, jātaisa labas bildes. Es pat teiktu, ka fotohronika kā nodaļa bija valsts valstī, vienīgā LATINFORM nodaļa, kurā lielākoties strādāja latvieši, jauni, skaisti un arī diezgan lieli brīvdomātāji. Domāju, ka mani fotogrāfi pieņēma savā pulciņā, jo nebiju komunists, neskaitījos partijā. Tomēr kā vislielākais manas dzīves kuriozs ir fakts, ka esmu pabeidzis Maskavas Augstākās partijas skolas kursus bez iestāšanās partijā. Var pat teikt, ka esmu šīs skolas vēsturē viens no nekomunistiem, kurš to absolvējis.

Vai tevi uz šo skolu mācīties sūtīja no LATINFORM?

Atceros, ka skolā nomācījos trīs mēnešus, mums lekcijas pat lasīja Boriss Jeļcins, un tiešām mani mācīties aizsūtīja no LATINFORM, jo direktoram Zigmundam Osmanim nevarēja ienākt prātā, ka es varētu nebūt komunists.

Vai toreiz visi fotogrāfi bija komunisti?

Visi fotogrāfi nebija komunisti, dažiem izdevās izvairīties no šī sloga, tomēr komunisti bija redaktori Juris Ikoļņikovs, Fadējēvs un, man liekas, Boriss Koļesņikovs, bet mēs, parastie reportieri – Valdis Semjonovs, Ints Prēdelis, UIdis Pāže, Māris Bērsons, Viktors Ļisicins, Arvils Ašeradens un es ­–, nebijām.

Vai Jūs atceraties, kā nonācāt LATINFORM?

Pilnīgi uz dullo! 1978.gadā strādāju Latvijas Zinātniski pētnieciskajā un eksperimentālajā tehnoloģijas institūtā par arhitektūras sociologu. Atceros, rakstīju disertāciju un pēkšņi man ienāca prātā doma, ka vajadzētu piepelnīties, jo nīkšana institūtā man sāka riebties. Es pametu institūtu un aizgāju uz LATINFORM pieteikties darbā, mani pieņēma Anta Lāce-Viņķele. Sākums bija drausmīgs, fotografēju kā amatieris, taču jau 1981. un 1982.gadā es biju starp 15 labākajiem visā Padomju Savienībā.

Padomju laikos LATINFORM fotogrāfi esot pārticīgi dzīvojuši?

Godīgi, uz kopējā fona – jā! Man ir bijis pat rekords, kad mēnesī nopelnīju vairākus tūkstošus rubļu un kā sociologs institūtā saņēmu 110 rubļus, redzat, cik liela atšķirība. Jā, mēs dzīvojām diezgan šiki, jo vienu tūkstoti rubļu varēja mēnesī nopelnīt, dažbrīd sanāca tikai kādi 700 rubļi. Varējām dzīvot labi, bet sakrāt gan nesanāca.

Uz kādiem izdevumiem savulaik tika sūtītas LATINFORM bildes?

Pilnīgi visiem – „Padomju Jaunatnei”, „Cīņai”, „Padomju Latvijai”, „Skolotāju Avīzei”, „Literatūrai un Mākslai”. Minēto laikrakstu redakcijām, protams, bija savi foto reportieri, bet bija tomēr pasākumi, kuros, izņemot mūs, pat klāt nelaida. Tāpēc LATINFORM bija tādas kā monopola tiesības būt visur. Bija oficiālās bildes, kas tika sūtītas no LATINFORM, un tādas, kuras mēs iedevām privāti. Privāti dotās bija pat labākas nekā oficiālās.

Vai tad toreizējais direktors Z.Osmanis Jūs nekontrolēja, nepētīja citus medijus, tādējādi mēģinot pieķert, kam ir dotas bildes?

Lai gan tas skaitījās pārkāpums, bet neatceros, ka būtu kāds sodīts. Lai gan, atceros, bija viens gadījums, ka mūs strostēja par halturēšanu ārpus redakcijas, bet tad sacīja, kāpēc citiem mēs dodam tādas bildes, bet pašai redakcijai nē. Mums taču bija mēneša norma, kas bija jāizpilda, – tik un tik kadru. Ja tu slikti nobildēji, tad tavu bildi varēja arī nepieņemt, lai gan toreiz bija ļoti daudz idiotisku tēmu un pasākumu, piemēram, kaut kāda padomju laiku kooperatīvu atspoguļošana. Tāpat bija jābildē visādas kooperācijas, vai pat kooperatoru diena, kas tika svinēta 4.jūlijā. Atceros, ka ar šo pasākumu gadījās kuriozs. Mums dažreiz bija jābildē pasūtītās bildes, un dažreiz mums bildes pasūtīja televīzijas. Tajā dienā pasūtījums bija atnācis no toreiz Centrālās televīzijas raidījuma „Laiks” („Vremja”), lai nobildējam Liepājas labākos kooperatīvistus. Pats Krūmiņš bija zvanījis uz redakciju un pat uz Liepāju un brīdināja, ka atbrauks no LATINFORM fotogrāfs visus sabildēs, lai tikai mani kārtīgi uzņemot. Es vēl nebiju paguvis apjēgt, kas man ir jādara, atrados jau mašīnā un braucu uz Liepāju. Tur mani aizveda uz bāzi, sadeva banānus, džinsus un „Reebok” apavus, sāku saprast, ka kaut kas nav kārtībā, tāpēc, lai nebūtu skumji, pasaucu man kompāniju sastādīt aktieri Juri Bartkeviču. Tad mūs aizveda uz Grobiņas krogu, speciāli mums visu krogu aizslēdza, izdzenot tā apmeklētājus, uz durvīm uzlika uzrakstu „Specapkalpošana”, un tad divus tādus jaunekļus vecie oficianti apkalpoja kā tādus kungus. Protams, rezultātā man no šī pasākuma bildes nesanāca, lai gan divas dienas nodzīvoju kā niere taukos!

Kas, tad Jūs saistīja darbam, tā bija iespēja...

Šajā gadījumā man jāsaka, ka, pirmkārt, tā bija „Nikon” fotokamera, pat vairākas. Tāpat iespēja strādāt ar profesionālām platformas kamerām – „Haselblats” un „Linhofs”. Iedomājieties, toreiz ar šādu tehniku bija iespējams strādāt tikai mums un nevienam citam, jo tāda tehnika maksāja nenormālu naudu un vēl pie tam tikai par valūtu.

Tad jau sanāk, ka LATINFORM fotohronikai bija toreiz viena no labākajām un modernākajām tehnikām?

Jā, protams, tas ir pat loģiski, jo LATINFORM bija TASS filiāle, līdz ar to tehniskajam nodrošinājumam bija jābūt vislabākajam. Mums pat bija sarkanas apliecības ar Padomju Savienības ģerboni, kur bija rakstīts – „Informacionnoje agenstvo pri sovete ministrov SSSR” (Informācijas aģentūra pie PSRS Ministru Padomes), un ar to apliecību tu varēji iet jebkurā veikalā, krogā, dabūt biļetes, nemaksāt, es šo apliecību esmu izmantojis, iepērkoties valūtas vai čekas veikalā.

Uz pilnu klapi, kā saka...

Jā. Kāpēc gan ne!

Tātad šis te aspekts, iespēja....

Nē, tomēr pats galvenais, protams, bija fotogrāfija, jo bija iespēja bildēt – Dziesmu svētkus, olimpiskās spēles Maskavā un Tallinā, lai gan tie bija vienīgie braucieni ārpus Rīgas, jo mani nekur citur nelaida. Un dienā, kad Rīgā ieradās Mihails Gorbačovs, mums pat fotoaparātus atņēma, lai mēs nevarētu bildēt. Taču mums izdevās viņu nofotografēt, tad viņš mani uzrunāja: „Molodoj čelovek, otoidite v storonu!” Un tad es dabūju no miesassarga kārtīgu dunku, bet ... to var redzēt filmā.

Kurā filmā?

Par Gorbačova vizīti Latvijā. 

Kas to taisīja?

Es neatceros. To es neatceros.

Vai Jūs varat ieskicēt, kāda bija toreiz LATINFORM struktūra?

To atceros gana labi! Bija direktors, bija divi viņa vietnieki, tad rakstošie bija vismaz kādi 80% no visa kolektīva. Kopumā LATINFORM strādāja aptuveni 100 cilvēku. Fotohronikā ar visiem laborantiem un fotogrāfiem mēs bijām 12 vai 15 cilvēki. B.Koļesņikovs un Fadējevs bija kā redaktori, kuriem parasti tika uzticēts bildēt atbildīgās partijas personas Pugo un Vosu. Lai gan arī man vienreiz uzticēja bildēt Pugo, un tā ir sanācis, ka esmu viņa matu autors.

Pugo..?

Jā, Borisa Pugo neesošo matu autors. Tā kā man tie portreti padevās labāk no visiem, tad mani vienreiz aicināja B.Pugo nobildēt, lai varētu uztaisīt oficiālos portretus. Es uztaisīju divus variantus: vienu, kā bija dzīvē, viņam pat bija redzams tāds čupčiks un priekšā trūka matu. Bet otrajā variantā aizkrāsoju, tādējādi uztaisot Pugo ar matiem. Es pat saderēju, ka Pugo kā principāls komunists izvēlēsies bildi, kas ataino dzīves īstenību. Taču izrādījās, ka arī partijas lielajiem bosiem ir vājākā vieta – mati, un viņš izvēlējās to bildi, kurā es biju uztaisījis tos neesošos matus.

Man liekas, ka es šos kadrus esmu redzējusi Latvijas Fotofonokinodokumentu arhīvā!

Ļoti labi, vajadzēs aiziet un pašam papētīt savas bildes. Jā, tad fotohronika, kā jau minēju, bija izteikta latviešu nodaļa, vai arī mēs dažus saucām par vietējiem krieviem, lai gan brīžos, kad rīkojām savstarpējās sporta spēles, tad vienmēr komandas dalījās – Latvija pret Krieviju. Tagad, ar jums sarunājoties, daudzi brīži šaudās gar acīm, jo tas bija skaists laiks. Mēs bijām jauni, visi gribējām viens otru pārspēt, bet, neskatoties uz savulaik izslavēto mūsu slavu kā bohēmistiem, mūsu darbs tika atzīts par ļoti profesionālu, rezultātā iegūstot daudzas balvas pa visu Padomju Savienību.

Kā tad iedalījās tie rakstošie, vai viņiem bija vēl kāds sīkāks nodaļu iedalījums?

Protams, ka bija sīkāks iedalījums, jo tā tiešām bija ļoti plaša nodaļa, kas iedalījās kultūras, padomju dzīves, propagandas un, lai neliktos smieklīgi, bija arī nekrologu nodaļa, kurai visi nekrologi bija sarakstīti jau uz priekšu un atsūtīti, dzirdēju, ka dienā, kad mira Leonīds Brežņevs, tad viņiem kaut kāds kāzuss sanāca. Piemēram, svētdienās mums vajadzēja dežūrēt, ja bija kāds pasākums, tad bija jābildē. Mums starp fotogrāfiem bija sadalīti savi rajoni, man bija Cēsu, Kuldīgas, Ventspils un Talsu rajons, paši skaistākie Latvijas rajoni. Līdz ar to, ja tajos rajonos kaut kas interesants notika, tad man bija uz tiem jādodas. Ventspilī bija jābildē ārzemju kuģi, kas tikko bija ienākuši ostā, bet Cēsis un Kuldīga ir vienkārši skaistas pilsētas. Savukārt Talsos bija Padomju Savienībā pirmais agrorūpnieciskais komplekss. Šo kompleksu mēs bildējām kopā ar Semjonovu, tādējādi veidojot fotoreportāžu, kas arī dabūja kaut kādu PSRS prēmiju. Jāsaka godīgi, es pārsvarā izvēlējos fotografēt mākslas darbiniekus un kultūru, kas savukārt man ļāva sadraudzēties ar Induli Zariņu, Džemmu Skulmi, Kokariem, Raimondu Paulu, Allu Pugačovu un daudziem citiem mūziķiem, aktieriem un vienkārši māksliniekiem. Tāpēc vienmēr centāmies kultūras tēmas izvēlēties tādas, lai varētu paņemt komandējumu un taisīt foto „očerku”, kas bija propagandas materiāls ārzemju žurnāliem. Tas vienkārši bija interesantāk un radošāk, jo tādos brīžos mēs fotografējot varējām izmantot „Kodak” filmiņas, kas nepārprotami bija katra foto reportiera vai vienkārši puikas sapnis. Smieklīgi, bet es tagad atceros, ka vienu brīdi biju LATINFORM komjaunatnes sekretārs. Kā es kļuvu, tas sanāca pilnīgi nejauši, jo kādu dienu bijušajam komjaunatnes sekretāram mēs noskaitījām vismaz kādus 10 punktus, kurus viņš dzīvē neīsteno. Un tad mani, ja jau esot tik gudrs, ielika par komjaunatnes sekretāru. Atceros, ka man bija jāvada mītiņš, kad nomira L.Brežņevs, tas bija neiedomājami – disidents, cilvēks, kurš nepārtraukti bija domājis ar LATINFORM palīdzību pārmukt uz ārzemēm, bija komjaunatnes sekretārs un vēl vadīja mītiņus.

Kas bija tajā laikā direktors?

Visus šos gadus direktors bija Jāzepa Osmaņa brālis Zigmunds Osmanis vai Zigmunds Donatovičs, kā mēs viņu uzrunājām. Kaut arī viņš bija pārliecināts komunists, viņš mani cienīja. Vienreiz Osmanis bija paņēmis mani līdzi uz PSRS Žurnālistu kongresu, atceros, sapirkos ikrus un alkoholu „Martini”, jo tādas lietas Rīgā nevarēja nopirkt.

Ja jau Jūsu pārziņā bija rajoni, tad jau Jums vajadzēja bieži braukāt, vai tad LATINFORM bija savs autoparks?

Nezinu vai savs autoparks, bet kādas 12 mašīnas bija. LATINFORM garāžu vadīja tāds Ikusovs, kurš tagad ir viens no šovbiznesa līderiem. Ja vajadzēja mašīnu, tad vienkārši vajadzēja pieteikties, un tad šoferītis ar auto tevi jau gaidīja.

Vai kāda volga LATINFORM arī bija?

Bija gan volgas, gan moskviči, gan arī žiguļi. Bija arī mikroautobuss „Latvija”. Ziniet, ja tā padomā, tad LATINFORM tiešām bija ļoti labi apgādāts, kā arī honorāri arī bija labi kā jau Padomju Savienības propagandas darboņiem. Tomēr mēs arī diezgan atklāti runājām pa tā saucamajām aizliegtajām tēmām un izpēlējām visādus ļaunus jokus. Mēs pat foto pasākumu „Viena diena Latvijā” taisījām ar LATINFORM resursiem, tā, ka daļēji arī tas bija pasākuma atbalstītājs.

Kāpēc Jūs aizgājāt no LATINFORM?

Jau 1987.gadā es staigāju ar karodziņu pie krūts, iespējams, tas daudziem nepatika, bet, ja godīgi, tad man vienkārši apnika. Mani kaitināja vairāku kolēģu attieksme pret Atmodu un visiem pasākumiem, kas bija saistīti ar to. Nevaru precīzi pateikt, kā viss notika, bet pēc īsa brīža sāku strādāt jau žurnālā „Liesma”, jo tur bija Komjaunatnes dzīves nodaļas vadītāja vieta brīva. Toreiz mans padotais bija Klāss Vāvere un mēs uzreiz savu nodaļu pārdēvējām par Jaunatnes dzīves nodaļu, tādējādi izgudrojot rubriku „Mīlulis un Nemīlulis”. Atceros, ka 1987.gadā Mīlulis Nr.1 bija Alfrēds Rubiks, savukārt 1988.gadā viņš jau bija Nemīlulis. Žurnāla redakcijā valdīja vēl lielāka bohēma un varēja rīkoties daudz brīvāk, bet, tā kā jau pie tāda dzīves ritma jau biju pieradis, tad man tas nekādas īpašas problēmas nesagādāja.

LETA Video      Laikraksts Diena Kinofotofonodokumentu arhīvs

© LETA 2008 | Lietošanas noteikumi
Marijas 2, Rīga, LV 1050, Latvija | tālr.: 67222509, fakss: 67223850 | e-pasts: marketing@leta.lv