Boriss Koļesņikovs

LATINFORM un LETA fotogrāfs

Strādājis LATINFORM un LETA no 1974.-1993.gadam

Video:

Ziņu aģentūras foto žurnālista darba specifika ir atšķirīga

Intervēja Dace Ozoliņa

Boriss Koļesņikovs šogad varēs svinēt 35 gadu jubileju, kopš uzsācis foto žurnālista gaitas, tomēr no visiem minētajiem gadiem 20 aizvadīti, strādājot par LATINFORM un LETA Fotohronikas fotogrāfu un tās vadītāju.

Kad Jūs sākāt strādāt LATINFORM un cik ilgi tajā nostrādājāt?

LATINFORM es sāku strādāt no 1974.gada 10.decembra, taču beidzu savas foto žurnālista gaitas 1993.gada martā jau atjaunotajā ziņu aģentūrā LETA. Kopumā sanāk gandrīz 20 gadu. Jāpiebilst, ka tieši LATINFORM bija sākums manam darbam foto žurnālistikā un šogad varēšu svinēt 35 gadu jubileju, jo tik ilgus gadus esmu veltījis tikai šai jomai.

Tad jau Jums apaļa jubileja svinama, bet tomēr kā Jūs nonācāt LATINFORM?

Jā, ir šogad ir svinama apaļa jubileja, bet tas, kā es nonācu LATINFORM, ir diezgan garš stāsts. Vispār Padomju Savienībā LATINFORM skaitījās TASS filiāle Latvijas PSR, un varu apzvērēt, ka strādāt šajā organizācijā bija nesasniedzama virsotne, gandrīz vai kā Himalaji. Pirms uzsāku strādāt LATINFORM, es darbojos apvienībā „Lauktehnika”, kas nodarbojās ar lauksaimniecības tehnikas tirgošanu, remontu un daudzām citām lietām. Šajā apvienībā es strādāju Informācijas un reklāmas nodaļā, bet pēc īsa brīža sapratu, ka tas nav mans aicinājums. Paralēli darbam biju iestājies Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, bet arī no tās aizgāju uz Žurnālistikas fakultāti. Atceros, ka mums studiju programmā par fotogrāfiju lekcijas lasīja tagad jau mans kolēģis un labs draugs Juris Glogoļevs, kurš toreiz strādāja laikrakstā „Sovetskaja Latvija”. Un zināt, mani fotogrāfa darbs sāka ieinteresēt, tomēr bija problēma, man nebija paziņu vai draugu, kuri mani varētu ieteikt kādā darba vietā par fotogrāfu. Pēc kādas ieskaites vai eksāmena es uzrunāju J.Glogoļevu ar lūgumu, lai kāds no viņa draugiem vai paziņām mani rekomendē kādā darba vietā. Tieši tad viņš man pateica, ka ir divas brīvas vietas – laikrakstā „Sovetskaja Latvija” un LATINFORM. Laikrakstā viņš man neieteica strādāt, jo tur esot savdabīgs kolektīvs, taču par brīvo vietu LATINFORM viņš apsolīja parunāties ar tās vadītājiem un redaktoriem no Fotohronikas. Atceros man bija kādas divas pārrunas, sākumā ar Fotohronikas redaktoru, bet tikai pēc sarunas ar LATINFORM vadītāju Zigmundu Osmani mani pieņēma darbā. Tas nebija uzreiz, bet sarunas un gaidīšana ilga vismaz kādus pāris mēnešus. Kad sāku strādāt Fotohronikā, tajā vēl darbojās tā laika profesionāļi, tas bija kolektīvs, kas izveidojās pēckara gados, jo tur strādāja Jevgēnijs Fadējevs, Vladimirs Nikolājevs un Vladimirs Filtaovs, Žans Graubica, Juris Ikoļņikovs un viena no Fotohronikas redaktorēm – mēs viņu mīļi visi dēvējām par mūsu māti – Broņislava Velika. Tā es pēc ieteikumiem un vairāku mēnešu gaidīšanas tomēr uzsāku fotogrāfa gaitas LATINFORM vecajā mājā Palasta ielā 10, kas jau tā bija apvīta ar leģendām.

Kāda tad toreiz bija foto žurnālista darba specifika, vai bija kādi īpaši darba nosacījumi, kāda bija tehnika?

Sākumā es tikai mācījos, tās bija praktiskas mācības, jo, kā zināms, teorija ir viens, bet prakse ir pavisam kaut kas cits. Protams, tehnika jau bija nodrošināta, tika izdalīta liela soma, kurā salikta visa aparatūra. Tā es pamazām gāju līdzi visiem fotogrāfiem, skatījos, kā viņi bildē, tad pats bildēju, lai gan sākumā nekādas saprašanas par ziņu aģentūras darbu man nebija. Katrai masu mediju organizācijai ir sava darba specifika, laikrakstiem viena, bet ziņu aģentūrai – pavisam cita, kuru man vajadzēja apgūt no nulles. Bilžu tematika toreiz bija viena – pirmrindnieki, darba kolektīvi gan pilsētās, gan laukos. Bija bieži jābraukā ārpus pilsētas, lai gan ar transportu LATINFORM bija čābīgi, mašīnas bija lielajiem priekšniekiem, bet mums bija jābrauc ar sabiedrisko transportu. Atceros, ka viens no pirmajiem uzdevumiem bija brauciens uz Madonu, jo tur kādā putnu fabrikā bija jābildē kaut kādas putnu kopējas, kas, protams, bija par godu kārtējam partijas pasākumam. Darba dāvana – tā mēs saucām šādus pasūtījumus. Tad bija ziema un ar pēdējo vilcienu no Rīgas plkst.2 naktī iebraucu Madonā, vienīgā pilsētas viesnīca ir pilna, tāpēc vajadzēja palikt Madonas stacijas uzgaidāmajā telpā. Beigu beigās no rīta nokļuvu tajā putnu fabrikā un pusstundas laikā visu darbu pabeidzu. Atgriezos Rīgā pārsalis un izbadējies, kā arī izturējis tādas mocības pusstundas darba dēļ, taču tas bija pirmais uzdevums, kas bija jāizpilda jebkurā gadījumā. Tikai pēc kāda laika bija pienācis brīdis, kad manu reportāžu no Fotohronikas aizsūtīja uz TASS. Tās bildes bija nepieciešamas, lai Padomju Savienības presē varētu atspoguļot latviešu dzīvi. Man likās, ka manas bildes ir ļoti labas, tāpēc tās nosūtīju, bet pagāja vairākas nedēļas un nesaņēmu nekādas atbildes, vai manas bildes tika pieņemtas. Pēc kāda laika mums pašiem bija jādodas uz Maskavu stažēties, kur 10 dienu laikā mums bija jāstaigā līdzi TASS vecajiem fotokorespondentiem. Tur, satiekot redaktori, kura pārzināja Latviju, man teica, ka manas bildes ir bijušas labas, tomēr tajās esot trūcis visādu sīkumu. Man jau likās, ka esmu izdarījis visu iespējamo, jo minētajā darbā biju ielicis visu spēku, kā arī zināšanas. Protams, saņēmos un darbu pārtaisīju, bet tā man bija lieliska mācība uz visu mūžu, ka ne jau viss, ko tu nobildē, ir šedevrs, tev nemitīgi ir jāmācās un, lai kā tu negribētu, bet redaktoram ir skolotāja loma, jo tikai labs foto redaktors iemācīs būt prasīgam pret visām bildēm, kuras esi bildējis. Parasti, atlasot savu materiālu, iemācījos izslēgt savas emocijas, fotogrāfam šādos gadījumos ir jābūt ar vēsu galvu, jo vienmēr būs redaktori, kuri, pēc viņu domām, lieko jebkurā gadījumā izmetīs ārā.

Vai šāda pirmā pieredze palīdzēja tālākam darbam? Kādi gadījumi vēl palīdzēja sasniegt labus rezultātus, lai kļūtu par vienu no labākajiem fotogrāfiem LATINFORM?

Protams, pirmā pieredze ļauj cilvēkam mobilizēties, bet jebkurā gadījumā tā bija pirmā un viena no svarīgākajām pieredzēm. Tikai pēc gada vai nedaudz vairāk es sapratu, ka ar to ir bijis par maz. Tikai 1976.gadā es varēju patiešām norūdīties kā foto žurnālists, jo tajā gadā tika organizētas Latvijas kultūras dienas Krievijā un tad mūs visus izsūtīja pa visu Krieviju. Man kā visjaunākajam bija jādodas uz Sibīriju un Omskas apgabalu. Iedomājieties, Omskas apgabals, kas aizstiepjas gandrīz līdz okeānam. Lūk, tā bija pieredze un labs rūdījums, jo visa atbildība gūlās tikai uz taviem pleciem, tev vajadzēja pašam visu organizēt, visu zināt, attīstīt bildes un tad pa fototelegrāfu bildes nosūtīt uz Rīgu. Bija grūti, bet iemācījos daudz labu lietu, bet pēc Kultūras dienām nomira LATINFORM Fotohronikas vadītājs V.Nikolājevs. Un pēc ilgām diskusijām augstākā vadība nolēma, ka par Fotohronikas vadītāju jākļūst man. Tas man bija izaicinājums, un es piekritu. Toreiz fotonodaļā palika tikai daži vecie kadri, bet paralēli tam redakcijas kolektīvs arī mainījās. Es pat teiktu, ka notika leģendāras izmaiņas, jo par fotogrāfiem atnāca strādāt Uldis Pāže, pēc tam Viktors Ļisicins, vēl vēlāk Imants Prēdelis, Jānis Krūmiņš, Ints Kalniņš, Valdis Semjonovs, Ilmārs Znotiņš un daudzi citi.

Jūs jau nedaudz minējāt, ka tematika nemainījās, bet Jums kā Fotohronikas vadītājam pašam nebija grūti toreiz cīnīties pret šo vienveidīgo tematiku, it sevišķi, ja Jūsu kolēģi bija tādi fotomākslinieki kā Uldis Pāže un Imants Prēdelis?

Sākumā bija daudz grūtāk, bet tajos Perestroikas laikos 80.gadu sākumā runāšana bija drusku brīvāka, kā arī bildēt varēja daudz brīvāk. Man pašam bija psiholoģiski grūti, jo vienu brīdi kopā ar J.Fadējevu bijām oficiālie valdības fotogrāfi. Mēs bieži vien balansējām uz naža asmens, jo nezini, kurā brīdī tu vari izlidot ārā no sava darba tikai tāpēc, ka kādā bildē pirmais sekretārs izskatās nesmuki vai arī kāds valdības loceklis kopējā bildē nemaz nav iekļauts. Mums jau LATINFORM direktors bija viens no tiem „sadegušajiem” partijas darbiniekiem, jo Z.Osmanis tika pārcelts no Centrālkomitejas par LATINFORM direktoru, līdz ar to viņš trīcēja par savu darba vietu, tādējādi izstrādājot pašaizsardzības instinktu. Tomēr mūsu darbā ir bijušas vairākas epizodes, par kurām toreiz bija satraukums, bet tagad var pasmieties. Uz Latviju bieži atpūsties brauca PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājs Aleksejs Kasigins. Parasti viņš brauca vasaras vidū ar savu ģimeni, un vienu reizi A.Kasigins bija atbraucis uz Dziesmu svētkiem. Kā jau parasti Mežaparka estrādē noslēguma koncerts bija līdz vēlam vakaram, un to šoreiz apmeklēja A.Kasigins ar visu savu ģimeni un vietējiem valdības locekļiem. Mums vajadzēja uztaisīt vienu bildi, kurā redzams A.Kasigins, ar savu ģimeni un Latvijas valdības vadītājiem skatoties koncertu. Uz redakciju atnesām kādas astoņas bildes, bet direktoram neviena nepatika. Atceros, viņš sāka kliegt, ka no visa atnestā materiāla nekas nav derīgs, ka mēs nemākam bildēt. Taču direktora vietnieks Jēkabs Lučevskis, kurš toreiz bija ļoti izprotošs un labs vadītājs, jo prata atbildīgos brīžos pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību uz sevi, lika mums pašiem atlasīt labākās bildes. Jau bija vēls, bet redakcijas gaidīja bildi, jo toreiz bija viegli – pēc Centrālkomitejas rīkojuma avīzes varēja gaidīt ilgi. J.Lučevskis paņēma mūsu izvēlētās bildes un aizveda uz Borisa Pugo vasarnīcu tās atrādīt, viņš kādas trīs bildes novīzēja un tikai ap plkst.1 naktī mēs tās nogādājām avīzēm. Nākamajā dienā mums bija jābildē, kā A.Kasigins dodas prom no Centrālās stacijas. Mēs jau bijām sapulcējušies un viņu gaidījām, tad viņš ieradās, ieraudzīja mūs, piegāja klāt un pateicās par labām bildēm, kuras esam nofotografējuši. To dzirdēja arī Z.Osmanis, kurš pēc tam izsauca mani pie sevis, lai tikai pateiktu, ka viņam, neskatoties uz to, ka A.Kasiginam patika bildes, tās nepatika. Šādi gadījumi notika ļoti bieži, bet toreiz es biju ļoti satraucies, jo bija jāpavada laiks nemitīgā stresā ne tikai par to, vai tu spēsi nobildēt kvalitatīvu bildi, bet arī par to, vai spēsi izpatikt valdības cilvēkiem. Tagad par to visu tikai jāpasmejas!

Vai bieži sanāca bildēt tādas vēsturiskas personas?

Protams, vispār LATINFORM viena no leģendārām lietām bija fotoalbumu veidošana gandrīz visiem Padomju Latvijas valstsvīriem, arī visas Padomju Savienības augstajām amatpersonām. Mēs veidojām lielus konvertus ar negatīviem, kas netika publicēti presē. Tajos bija redzami ģimenes pasākumi, lielu pasākumu apmeklējumi, kā arī neformālas tikšanās. Tās tika glabātas speciāliem ģimenes albumiem, kas pēc tam tika iesieti ādas vai koka vākos. Tas bija izdevīgs darbs, jo mums par to maksāja honorāru. Nezinu, vai LETA pēc tam mantoja no LATINFORM visas tās bildes un negatīvus, bet zinu, ka tur to bija ļoti daudz, jo vienā albumā iekļāva vismaz 50 bildes.

Vai tad sanāca visu laiku pavadīt nemitīgā stresā?

Varētu teikt, ka atslodze mūsu darbā sākās līdz ar Perestroikas laikiem. Iespējams, ka vislabāk to demonstrētu laiks, kad uz Rīgu ar visu savu delegāciju bija ieradies Mihails Gorbačovs. Kaut arī delegācijā bija fotogrāfi no TASS, arī mēs bildējām M.Gorbačova vizīti. Atceros, ka vienā brīdī mēs savas bildes rādījām ne tikai Propagandas nodaļas vadītājam, bet arī B.Pugo, lai izvēlas, kādas bildes sūtīt avīzēm, uz ko B.Pugo atbildēja, ka mēs esam pietiekami lieli profesionāļi, lai paši izvēlētos bildes laikrakstiem. Mēs bijām apstulbuši, jo nebijām gaidījuši šādu attieksmi. Īsti nevarēja saprast, vai no mums tiek noņemts ideoloģiskais spiediens, bet šādu uzticību mēs sākām izmantot biežāk, un, zināt, strādāt kļuva vēl vieglāk. Kā jau minēju, no iepriekš nosauktajiem fotogrāfiem mums izveidojās lieliska komanda. Visi bija fotograndi ar savām raksturiezīmēm, bet par to, kā mums tur visiem gāja, varētu sarakstīt veselus memuārus vai vismaz piezīmes, lai ar gadiem visas detaļas neaizmirstos. Jātiec, ka savulaik mēs bijām viena no ziņu aģentūrām, kas tehniski bija vislabāk nodrošināta, bet, kad Latvija kļuva neatkarīga, mēs sākām dzīvot pavisam citādos apstākļos, bija jāiemācas pašiem pelnīt.

Bet tomēr, kā tajos Perestroikas laikos mainījās LATINFORM fotogrāfu tēmas, vai turpinājāt bildēt pirmrindnieces, darba varoņus utt.?

Nē, līdz ar zināmu atslābumu mūsu ikdienā ielauzās idejas par vairākiem foto projektiem. Paralēli visiem pirmrindniekiem un darba varoņiem mēs meklējām tēmas, kuras tagad moderni var nodēvēt par projektiem. To bija ļoti daudz. Piemēram, Jāņa Krūmiņa veidotais stāsts „Latviešu strēlnieki”, Ulda Pāžes „Dzemdības vīra klātbūtnē”, pēc tam U.Pāže ar kinooperatoru Andri Slapiņu devās uz Čukotku ekspedīcijā. Mēs veidojām tēmas un taisījām tādas bildes, ko savulaik nebijām darījuši. Piemēram, bildējām, lai izveidotu fotoizstādi „Reliģijas brīvība PSRS”, lai gan tēma pievilkta aiz ausīm, jo nebija tās brīvības, taču mums sanāca sabildēt tās kultūras vērtības, ko glabāja baznīca. Es pats fotografēju ebrejus sinagogā, pareizticīgos, luterāņus un katoļus, un, lai sanāktu bilde, pašam bija jāsarunā ar viņiem, ka vēlos nobildēt to un to. Sanāca, sanāca pat nobildēt toreiz netradicionālās reliģiskās kustības, piemēram, krišnaītus. Lielākā daļa bilžu tapa pusslepenībā, bet vienalga tie bija interesanti materiāli, un tādus varētu nosaukt daudz, jo tieši tad sākās īsts projektu laiks, kad ar bildi mēģinājām pateiktu visu, un domāju, ka fotogrāfu saime ar toreiz paveiktajiem darbiem var lepoties.

Vai tad LATINFORM fotogrāfi nevarētu vēl lepoties ar Barikāžu laiku, jo tikai tajā laikā jūsu bildes jau nonāca ārzemju presē?

Nu jā, Barikāžu laiks, tie jau bija smagie laiki, bet vienlaikus arī visinteresantākais laiks. Kādu laiku mēs paši jutām, ka toreiz katls sāk pildīties arvien straujāk un straujāk. Kādu dienu atskanēja zvans uz redakciju no Maskavas, kur viens man labi pazīstams kolēģis brīdinādams sacīja: „Boris, zini ko? Mēģiniet, ja ir iespēja, pāriet uz diennakts dežūrām. Savāciet visu vērtīgo no Fotohronikas, arhīvus, tehniku un noslēpiet to kaut kur, jo situācija nav laba, jo var uzbrukt aģentūrai!” Tas savā ziņā bija kā zibens spēriens, jo zinājām, kas bija noticis Lietuvā pie televīzijas torņa, un tiešām Lietuvā ziņu aģentūrai bija veikts uzbrukums. Mēs operatīvi savācām visu, ko varējām. Uz Ģertrūdes ielas puspagrabā mums bija izveidota neliela fotolaboratorija, kuru mēs nebijām izmantojuši. Daļu novietojām tajā laboratorijā, bet daļa tika sadalīta katram, lai paslēpj mājās. Protams, kā ieteica, mēs pārgājām uz dežūru grafiku un vienu dienu, kad es biju nodežūrējis, mājās jau sāku ēst pusdienas, kad man piezvanīja I.Znotiņš un sacīja, ka Vecrīgā notiekot apšaude. Protams, es sēdos mašīnā un devos Ministru kabineta virzienā, atstāju mašīnu tur, un tieši tanī brīdī sašāva to mašīnu pie Iekšlietu ministrijas. Ārzemju žurnālisti dzīvoja viesnīcā „Latvija”, un redzēju, kā viņi no tās dodas tanī virzienā, un, gar katedrāli pieskrienot pie ministrijas, redzu, ka nemitīgi kāds šaudās. Ieraudzījām OMON mašīnas, un, lai lodes netrāpītu, es un vēl kādi astoņi cilvēki ar visām kamerām un fotoaparātiem līdām uz vēdera, aizlīdām tuvāk kanālmalai. Šaudīšanās atsākās no jauna, atceros, ka man uz peidžeru, jo mobilo telefonu toreiz nebija, atnāca ziņa, ka A.Slapiņš apšaudē nošauts, un manam kursa biedram Ilgvaram Grigovskim bija negatīvs no šī negadījuma. Šo vēsti pateicu mūsu ārzemju kolēģiem, un viesnīcā „Latvija” kopējām to vienu negatīvu, jo tas bija Barikāžu dienu pirmais zināmais upuris. Tikai pēc tam uzzinājām par citiem upuriem. Tās dienas nav iespējams aizmirst, jo bez liekas čīkstēšanas visi strādāja, neskatoties pat uz to, ka kādam būtu jāatpūšas vai ir ģimene un bērni. Bija tāda kā atbildības sajūta, jo saprata, ka šajā dienās daudzu liktenis var izšķirties. Mūsu redaktore Aija Brence mūs baroja, jo viena barikāde bija Palasta ielai vienā galā, bet otra – pie Rīgas vēstures muzeja. Viņa visiem taisīja sviestmaizes, vārīja tēju vai kafiju. Tas ir laiks, kad mēs kolektīva ziņā saliedējāmies visciešāk, varēja izpausties radoši, varēja palīdzēt, kā arī neviens nekontrolēja, un drīkstēja bildēt, ko vien vēlies. Mēs pat varējām mācīties no saviem ārzemju kolēģiem, jo LATINFORM nebija ieņemts un mums bija brīvs kabelis, pa kuru varēja pārraidīt bildes uz citām valstīm. Mūsu biroja telpās toreiz pulcējās gandrīz visas pasaules žurnālisti, un mēs redzējām, kā viņi atlasa bildes, kādas tiek nosūtītas uz savām redakcijām, kā fotoattēlus apraksta utt. Paralēli emocijām par notikumiem, jo atradāmies notikumu epicentrā, mēs guvām milzīgu pieredzi.

 

LETA Video      Laikraksts Diena Kinofotofonodokumentu arhīvs

© LETA 2008 | Lietošanas noteikumi
Marijas 2, Rīga, LV 1050, Latvija | tālr.: 67222509, fakss: 67223850 | e-pasts: marketing@leta.lv