Aija Brence

LATINFORM un LETA fotoredaktore

Strādājusi LATINFORM un LETA no 1982.-1992.gadam

Video:

Darbs Fotohronikā bija atšķirīgāks nekā citās LATINFORM nodaļās

Intervēja Dace Ozoliņa

Kaut arī  LATINFORM bija izteikti politiska ziņu aģentūra, viena no tās nodaļām – Fotohronika – dzīvoja savu dzīvi, jo tās darbu neietekmēja politiskie procesi. Bijusī LATINFORM un LETA fotoredaktore Aija Brence darbu Fotohronikā vairāk uzskata par māksliniecisku, jo tobrīd viņai bija iespēja strādāt ar labākajiem Latvijas fotogrāfiem.

Kurā gadā Jūs sākāt strādāt LATINFORM?

Ja nemaldos, 1982.gadā sāku strādāt LATINFORM, un šajā iestādē nostrādāju 10 gadus līdz 1992.gadam. Līdz ar to es paguvu pastrādāt gan LATINFORM, gan arī jau atjaunotajā ziņu aģentūrā LETA.

Kāpēc Jūs nolēmāt pieteikties darbam LATINFORM?

Toreiz nebiju domājusi mainīt darbu, jo strādāju tā dēvētajā Ulmaņa darbnīcā Krišjāņa Barona ielā un darbs bija ārkārtīgi interesants. Tomēr pēc kāda laika man piezvanīja LATINFORM Fotohronikas vadītājs Albins un izteica piedāvājumu strādāt LATINFORM. Sākumā nepiekritu, taču viņa uzstājības rezultātā sāku strādāt LATINFORM par foto redaktori, lai gan vēlāk es uzzināju, kas mani ir ieteicis šim darbam. Ko toreiz nozīmēja LATINFORM - nevienam nebija noslēpums - tā bija politizēta organizācija. Lai gan ziņu aģentūra pēc būtības ir objektīvās informācijas avots, taču toreiz tā nebija. Zinādama šos aspektus, es piekritu aicinājumam, jo darbs Fotohronikas nodaļā atšķīrās no pārējām LATINFORM nodaļām. Protams, fotogrāfija pati par sevi runā, fotogrāfija var pateikt ļoti daudz - var palikt jebkādu parakstu zem tās, bet bilde runā pati par sevi un tai ir viena ļoti laba īpašība – tā nekad nemelo. Kādēļ? Var uzrakstīt, ka melns ir balts un ka balts ir melns, bet fotogrāfijā nevar nofotografēt to, kas nenotiek, tāpēc Fotohronika politiskajās norisēs netika iesaistīta.

Raksturojiet, lūdzu, kādi bija tiešie foto redaktora pienākumi LATINFORM?

Sākumā manos darba pienākumos bija, manuprāt, nevajadzīga, taču interesanta lieta. LATINFORM reizi kvartālā izdeva planšetes, bilžu kopu, kurās tika atspoguļoti iepriekšējo triju mēnešu aktuālākie Latvijas notikumi. Darbs ir ļoti līdzīgs, kā to dara avīzes - ir teksts un ir fotogrāfija. Taču planšetes bija roku darbs. Tas bija komiski: fotogrāfijas līmēja uz planšetes, burtiņus pasūtīja Cēsu tipogrāfijā, grieza mazās strēmelītēs, ļoti precīzi, līdz milimetram bija uz planšetes jāuzlīmē. Darbs bija interesants, bet nevajadzīgs. Kad es aizgāju uz Kūrortu pārvaldi, kura bija lielākā pasūtītāja, es redzēju, ka visas lielās planšetu kaudzes saliktas pie radiatoriem un visas mitruma dēļ sagriezušās.

Tas taču ir ļoti darbietilpīgs process...

Jā, tas bija liels un ļoti darbietilpīgs darbs, kur visam vajadzēja būt līdz milimetram precīzi. Mēs toreiz bijām trīs cilvēki, kas to veica!

Vai atceraties, kā Jūs toreiz pieņēma darbā? Kas vadīja Fotohronikas nodaļu?

Mani darbā pieņēma Albins. Taču vēlāk es noskaidroju, ka mani ieteica fotogrāfs Juris Ikoļņikovs. Jā, un tad nāca atjaunotās ziņu aģentūras LETA laiki. 90.gadu sākumā es paliku viena pati. Tad bija jāmeklē tēma, bija jāraksta teksti. Man likās, ka es tam neesmu gatava, bet beigās darīju. Vēlāk man nācās uzņemties Foto nodaļas vadītāja vietnieces pienākumus - tas jau bija patīkamāk, jo manos pienākumos ietilpa darbu koordinēšana, tas bija interesanti.

Kāda tad bija dienas kārtība fotoredaktoram?

Pirmkārt, man bija jāzina viss, kas kur notiek. Bija jāizdomā, kas ir fotografējams, kas nav. Jāplāno fotogrāfu darbs. Sadarbojos ar avīzēm. Avīzes pašas izvēlējās, ko publicēt. Protams, bija arī jāzvana uz redakcijām, dažkārt jāpārliecina, jo fotogrāfijām bija nepieciešams noiets. Gadījās arī, ka devām diviem dažādiem izdevumiem puslīdz vienādu materiālu, taču parakstu zem fotogrāfijas izvēlas izdevējs. Dažkārt mums nebija pieņemami šie paraksti, taču tas nebija mūsu pārziņā. Mēs atbildējām par fotogrāfiju un tās kvalitāti. Foto nodaļa bija no visām LATINFORM struktūrām vismazāk politizēta. Cilvēki fotografēja. Foto nodaļā strādāja fotogrāfi ar vārdu. Sākumā nebija viegli. Jūs jautājat par pirmo darba dienu.... Briesmīgi. Puiši visi tādi skaisti, talantīgi....

Kas bija tie puiši?

Mans mīļākais kolēģis Uldis Pāže.... viņš tā lepni, garām kājām, paiet garām. Nāk Imants Prēdelis, paiet garām... faktiski, visi lieli mākslinieki. I.Prēdelis bija pirmais, kurš pienāca man klāt parunāties. Laika gaitā mēs ļoti saradām, man bija ārkārtīgi labi kolēģi. Tad, kad es gāju projām, viņi man teica tā: „Nu kur Tu iesi uz „Dienu”, mēs tevi klausām, kur tu iesi?” Es pat vienu reizi atteicos, pārdomāju. Tas bija laikā, kad ziņu aģentūrā LETA vairs nekas nenotika. Kauns teikt, bet bija tā, ka bijām gandrīz vai spiesti cilāt papīrus, lai izskatītos, ka strādājam. LETA jau 92.gadā bija uz sabrukšanas robežas. Tie bija ļoti smagi gadi. Ar nopelnīto algu es nevarēju nomaksāt dzīvokli. Algas dēļ arī aizgāju citur. Grūti iedomāties, ka viss mainījās gada laikā. Aivars Baumanis, atjaunotās LETA pirmais direktors, savā amatā pabija pavisam īsu brīdi, un tas bija ļoti pasakains laiks, jo tieši tad mēs pārsvarā LETA dzīvojām, jo bija daudz darba.

Tas bija Barikāžu laikā?

Gan Barikāžu laikā, gan Augusta puča laikā. Augustā aktivitāšu bija mazāk, jo tas bija īslaicīgi. Bet Barikāžu laiks viss pagāja LETA. Dīvaini bija tas, ka toreiz apsargāja visas kaut cik vērā ņemamas valsts iestādes, turpretī LETA sargu nebija. Un tad Valmieras melioratori uzņēmās mūs apsargāt. Viņi mūs sargāja, mēs viņus barojām. Tie bija pilnīgi sveši cilvēki, kuri saprata arī šīs armijas lietas un piedāvāja nepieciešamības gadījumā paslēpt puišus pie sevis Valmierā. Toreiz es nevarēju iedomāties, ka vēlākos gadus es ilgstoši dzīvošu turpat Valmieras rajonā. Tie bija ārkārtīgi atsaucīgi cilvēki. Bet kopumā tas bija arī briesmīgs laiks - visi bija pārguruši, atrauti no ģimenēm, sievas nervozēja, zvanīja. Visu laiku bija jābūt pie telefona, paralēli jābaro barikāžu dalībnieki un jādara savi ikdienas darbi. Atceros, ka LETA pienāca ziņa par to, ka vienpadsmitos vakarā ieņems televīziju. Mēs ar nepacietību gaidījām ziņas, klausījāmies katrā skaņā. Pāri Vecrīgai nepārtraukti lidoja helikopteri. Līdz šai dienai man nepatīk, ka lido helikopteri, un smago automašīnu izraisītais troksnis. Toreiz ziema bija auksta un skaņas spalgas. Tomēr tas bija ārkārtīgi interesants laiks. Tajā laikā visi bija īsti un patiesi.

Jūs šo laiku arī atspoguļojāt fotogrāfijās, kurās atainota patiesība?

Fotografējām ļoti daudz, un, kā jau teicu, bilde nekad nemelo!

Vai LETA fotogrāfu bildes sūtījāt arī uz ārzemēm?

Mēs sūtījām, un ļoti daudzi ārzemju fotokorespondenti tajā laikā strādāja pie mums un sūtīja bildes tieši no LETA, jo mūsu tiešo līniju neviens nepārbaudīja.

Toreiz LETA jau vadīja Aivars Baumanis?

Nē. Augustā vadītājs bija Ēriks Kehris. A.Baumanis bija īsu laiku. Kad A.Baumanis kļuva par direktoru, viņš bija spiests atbrīvot cilvēkus, taču viņš to ļoti pārdzīvoja. Viņš pats teica, ka viņam ārkārtīgi grūti atlaist cilvēkus, taču citas izvēles viņam nebija. Tolaik bija jāveic štatu samazināšana. LETA ēka Palasta ielā bija liela – 4 līdz 5 stāvi. Bija daudz nodaļu. Bija arī tā saucamā slepenā nodaļa. Es nekad neredzēju, ka pa šīs slepenās nodaļas durvīm kāds vai nu ieietu, vai izietu.

Kurā stāvā šī nodaļa atradās?

Es precīzi neatceros, iespējams, ka tas bija 3.stāvs. Es domāju, ka Boriss (Boriss Koļesņikovs) to ļoti labi zinās.

Neskatoties uz to, ka Fotohronika LATINFORM nebija politizēta, vai izjutāt cenzūru? Kā tā izpaudās?

Es viņu neizjutu. Tie vairs nebija tie gadi. Vienīgais, kad es sajutu, ka ir cenzūra, bija tad, kad taisīju planšetes. Toreiz bija neliels satraukums, ka es ieliku Brīvības pieminekli. Tad bija pārrunas, vai šo fotogrāfiju var likt. Es paliku pie sava, ka tad es šo planšeti netaisu vispār. Toreiz planšeti pieņēma un neviens arī neko neteica. Tāpat neviens arī neiebilda, ka es pārgāju uz latviešu valodas rakstību. Man neviens neteica, lai turpinu rakstīt krieviski.

Kurā gadā tas bija?

Tas bija kaut kad 1983.gadā. Es nesapratu, kādēļ latviešu cilvēks raksta krieviski, vēl jo vairāk, ja tas ir privātajām vajadzībām. Es arī neatceros, ka būtu kādi konflikti par šo tēmu. Mums kolektīvā bija gan latvieši, gan krievi. Arī sapulcēs runājām abās valodās. Cenzūra pastāvēja, bet es to tik ļoti neizjutu. Es domāju, ka to vairāk juta rakstošie. Vairāk noteikti varētu pateikt Boriss Koļesņikovs. Foto nodaļai bija tāda priekšrocība, ka fotogrāfi bija brīvāki savā izvēlē. Nevar nofotografēt to, kā nav. Protams, bija arī cilvēki ar dažādām prasībām. Atceros, bija vīrs tādām ieslīpām acīm. Dzirdējām runas, ka viņš bildē neizskatoties pietiekami labi. Tajā laikā Foto nodaļā strādāja arī Jānis Krūmiņš, kurš mēģināja skaidrot to kā tādu Āzijas tautas īpatnību. Vislielākais kuriozs bija, kad vienu reizi no Tehniskās daļas iznāk inženieris un saka: „Visi kanāli pieslēgti Maskavai! Visi kanāli pieslēgti Maskavai!” Tas bija tad, kad Andropovs mira. Mēs tā apmēram nojautām, par ko varētu būt runa. Pēc brīža atkal saka to pašu, bet nevar pateikt, ka Andropovs ir miris. Tas vēl nav nekas. Pagāja īss brīdis, nāca nākošais - Čerņenko. Atkal: „Visi kanāli pieslēgti Maskavai!” Bet tad jau mēs visi skaļā balsī smējāmies, jo zinājām, kas notiek. Man personīgi bija liels kuriozs: es strādāju ar kaut kāda Maskavas augsta vadoņa fotogrāfijām. Man vajadzēja tās nedaudz uzlabot - pieretušēt. Nolēmu tās paņemt uz mājām. Pa ceļam uz mājām iegāju kafejnīcā un netīšām atstāju tās uz letes un aizmirsu. Kad atcerējos, skrēju cauri visai pilsētai slapju galvu un muguru. Es sapratu, ko nozīmē, ja šīs bildes pazūd. Tad es patiešām biju nobijusies. Citādi tas bija skaists un interesants laiks. Man patika viss, kas saistīts ar fotogrāfiju, man patika mans darbs. Lai gan man ir jautāts: „Viņi visi sevi uzskata par lieliem māksliniekiem. Jābūt stratēģim, lai ar viņiem sastrādātos.” Bet viņi arī ir mākslinieki, un, ja arī gadās kāda neveiksme, viņi to redz labāk par mani.

Vai Jūs arī piedalījāties lēmuma pieņemšanā, kad vajadzēja izvēlēties bildes publicēšanai?

Pirmkārt, mēs fotogrāfijas vērtējām visi kopā. Otrkārt, avīzes fotogrāfijas varēja izvēlēties ļoti brīvi. Atceros televīzijā, tas gan jau bija laikraksta „Diena” laikā, viens cilvēks uzdeva tieši šādu jautājumu, kādi ir bilžu atlases principi. Ne jau vienmēr izcila un interesanta bilde ir tā, kura laikrakstiem nepieciešama. Viss ir atkarīgs no pieprasījuma. Bieži vien avīzēm nepieciešams kāda notikuma atspoguļojums. Varu pateikt, ja nebūtu LETA, es nebūtu nokļuvusi „Dienā”.

Vai Jūs varat nosaukt kolēģus, ar kuriem bija vieglāk sastrādāties un ar kuriem grūtāk?

Man visi kolēģi bija spilgti. Vai fotogrāfi var vispār būt savādāki? Piemēram, mākslinieks U.Pāže. Man viņš bija pats tuvākais kolēģis, jo U.Pāže par savu lietu dega, vienmēr izdomāja kaut ko interesantu. Atceros gadījumu, kad Uldim bija jālido ar helikopteru un jāuzņem bildes par robežsargiem. Viņš jau ir iedomājies, kā tas viss būs, kā viņš bildēs, kādas izskatīsies bildes. Taču robežsardzes priekšnieks piezvanīja un atteica. Un tad es pieredzēju, kā ir tad, kad Uldis ir dusmīgs, ka viņa cerības sagruva. Tad viņš ar savām lielām kājām skrēja pa koridoru un bija bezgala dusmīgs. Savukārt vienā lauku saimniecībā bija jābildē truši. Toreiz braucu kopā ar I.Prēdeli. Viņš bija ļoti, ļoti jauks un emocionāls cilvēks. Es redzēju, kā fotogrāfs, kurš fotografē nopietnas lietas, taisa mākslu, kā viņš rāpus dzīvoja pa trušu būdu. Tas bija pasakaini! Ir pagājis vesels mūžs, bet es atceros, kā I.Prēdelis aizrautīgi bildēja trušus. Es domāju, ka, ja cilvēkam patīk tas, ko viņš dara, tad viņš strādā ar vienlīdz lielu interesi. Protams, katrs jau vēlas darīt to interesanto darbu. Gadās, ka ir aizvainojums, ka vienam iedod interesantāku darbiņu, bet otram varbūt ne tik interesantu. Atceros, bija jāiet uz morgu fotografēt. Toreiz bija ļoti daudz sakrāts, un mums zvanīja, ka kaut kādā veidā tas ir jāparāda. Es ļoti ilgi domāju, kuru laist, kuram būs tā dūša izturēt. Katrs to nevar. Beigās aizgāja Ilmārs Znotiņš. Es redzēju, kāds viņš atnāca atpakaļ, bet darbu izdarīja līdz galam.

Presē tās bildes arī parādījās?

Jā, bet to izdarīja pietiekami smalkjūtīgi. Tas netika parādīts vulgāri vai neestētiski. Ja runājam par sadarbību ar presi, tad tā bija ļoti laba, jo toreiz LATINFORM deva ļoti daudz fotogrāfiju. Taču ārzemju materiāli nāca tikai caur Maskavu.

Kā bija 90.gadu sākumā?

Tad mēs jau paši noteicām, kam sūtīt un no kā saņemt.

Vai atceraties, no kādām ārzemju ziņu aģentūrām LATINFORM un LETA saņēma informāciju?

Nāca no Lietuvas, no Polijas. Poļi bija tādi dīvaini - ja visi citi runāja angliski vai krieviski, tad poļi runāja savā valodā. Igauņi pirmie sāka angļu valodā. Viņi gan vēl tā īsti valodu neprata, taču krieviski vairs nerunāja.

Tad sanāk, ka pirmās bija Baltijas valstis, kuras savstarpēji apmainījās ar informāciju?

Jā, nenoliedzami, tā bija. Es faktiski arī tik sīki neesmu par to visu padomājusi. Gan jau arī bija dažādi interesanti notikumi, ko es uzreiz nevaru atcerēties.

Kādas bija Foto nodaļas attiecības ar citām nodaļām? Vai tur bija kāda sadarbība vai nebija? Vai jums bija kādi kopīgi pasākumi?

Es teikšu pavisam atklāti. Mani šie LATINFORM kopīgie pasākumi īpaši nesaistīja. Faktiski Foto nodaļai ar citām nodaļām bija ļoti, ļoti (šūpo galvu) pastarpinātas attiecības. Varbūt vairāk bija tajā laikā, kad bija Boriss, jo viņš bija Foto nodaļas spicē. Viņš vairāk varēs pateikt. Es nevaru teikt to, ko es tuvāk nezinu. Es domāju, ka viņam tā saskare bija lielāka.

Bet savstarpēji starp kolēģiem jums nebija pasākumi, jo intervijās fotogrāfi norādīja, ka Fotohronika savā veidā bija valsts valstī, kas dzīvoja savu dzīvi?

Skaidri es zinu vienu, varbūt kādam domas dalās, bet ar cilvēkiem, ar kuriem strādāju Fotonodaļā, tieši tā arī bija. Tie bija cilvēki, kas darīja savu darbu, kuri gribēja fotografēt un to arī darīja, bet viņi nebija saistīti, jo es vēlreiz saku, ka, ja kāds saka, ka LATINFORM bija organizācija, kura nav saistīta ar politiku, tā nav taisnība. Nav tā, ka var sniegt tikai tīro informāciju. Nu, tā nenotika. Bija tāda zināma līnija, kas rakstošajiem bija jāievēro. Viņš varēja rakstīt vai nu to, vai ... Bet tas jau nebija tikai LATINFORM vien, tas jau bija arī avīzēs.

Kādas sajūtas Jūsos valdīja, kad LATINFORM tika pārdēvēta par LETA?

Krasi vienas dienas laikā viss nemainījās. Es pieredzēju to, ka ne viens vien cilvēks bija satraukts, bija nobijies. Neviens nezināja, kā un kas notiks tālāk. Nebija 100% pārliecības, ka izdosies, un, ja nu tomēr viss atgriežas vecajās sliedēs, kāda tad būs katra cilvēka loma? Es pazinu cilvēku, kurš man tajos juku laikos sacīja tā: „Vienalga, vai šodien šādi laiki, vai rīt kaut kas mainās, mēs esam ziņu aģentūra, mēs esam neitrāli.” Es teicu, ka nē, tā gluži nav. Tam ir gluži liela nozīme, ka mēs esam neitrāli, vai tas LATINFORM, vai LETA.

Šādās situācijās parasti cilvēks uzzina patiesību. Kā tad īsti ir ar to patiesību?

Jutu gan, kā viss atklājas un patiesība nāk gaismā. Varbūt tā neizskanēja skaļi vārdos, bet... Es nezinu, cik kurš izjuta, bet man sava doma ir par to, jo tajā laikā par atsevišķiem cilvēkiem uzzināju patiesību, kādi īstenībā viņi ir. Tās bija tādas sīkas nianses, par kurām pat nav vērts runāt.

Vai spilgti atceraties dienu, kad A.Baumanis sasauca visus LATINFORM darbiniekus, lai paziņotu, ka atdzimusi ziņu aģentūra LETA?

Domāju, ka tajā dienā lielākā daļa cilvēku bija ļoti priecīgi, bet prieki bija īsi, jo nāca bēdīgā diena, kad A.Baumani pierunāja kļūt par Latvijas vēstnieku ANO. Atceros, ka mēs, kolektīvs, ļoti pretojāmies un mēģinājām ar visiem spēkiem pierunāt, lai A.Baumani atstāj par LETA vadītāju. Personīgi es ļoti pārdzīvoju, kad A.Baumanis bija nolēmis doties prom.

Vai par to, kāda LETA bija pirms tam, Jūs uzzinājāt tikai laikā, kad tika atjaunota ziņu aģentūra, vai arī zinājāt jau LATINFORM laikos?

Lai gan LATINFORM laikos par to nerunāja, mēs zinājām, jo pat brīžiem paši savā starpā LATINFORM saucām par LETA. Tomēr pārsvarā tie bija nostāsti, kuriem ticamības moments bija niecīgs! Tā kā es jau 1992.gadā biju aizgājusi no LETA, tad tā īsti nesanāca līdz galam izprast Latvijas laiku LETA lomu. Taču es aizgāju prom, jo situācija bija vienkārši neizturama, nevarēja normāli izdzīvot, lai gan ar prātu sapratu, ka uzreiz visu nevar savest kārtībā. Es apbrīnoju tos darbiniekus, kuri toreiz LETA palika, un ir daži, kas strādā šobaltdien. Ko es varēju viena iesākt, jo leģendārā LETA Fotohronika bija pajukusi, visi lielie fotograndi bija aizgājuši prom. U.Pāže gāja uz Saeimas namu, es teicu: „Ko tu tur darīsi, tu esi mākslinieks, tu nebūsi galma fotogrāfs, tā nav tava vieta.” Bet, redz, strādā un viss. Viņš jau ir mākslinieks, Mākslas akadēmijā mācījies. Nu, bija bēdas, bija prieki. Mums bija arī skaisti novakari, kad mēs visi ceturtajā stāvā savācāmies, tur visi tie jumti apakšā. Mēs tā bieži novakarē tur sēdējām un runājām. Svētku svinēšana arī mums bija laba.

Svētku svinēšana? Pastāstiet!

Nav jau ko stāstīt, tas ir jāredz. Fotogrāfi jau nevar iztikt bez bohēmas. Ja kāds saka, ka tā nav, tad viņš vienkārši melo. Nē, nē, mums bija skaisti svētki, mēs skaisti svinējām. Reizēm ar dejām pat. Un tad viens kolēģis mums ģitāru spēlēja un dziedāja.

Kas tad spēlēja?

Andris Eglītis! Kad man bija 40 gadu jubileja, viņš ar vēl vienu kolēģi spēlēja un dziedāja. Nu, tā mīļi. Mēs pratām strādāt un pratām arī priecāties.

Ko Jūs vēlētu LETA 90 gadu jubilejā?

Lai darbi veicas, lai pietiek tās patiesības izjūtas, lai jūs tiešām esat neatkarīgi un lai Jūs varat pasniegt informāciju tādu, kāda viņa ir. Lai jūs nekad nejustu ne mazāko cenzūru. Galvenais, lai jums visiem kopā ir labi. Saka tā, ka visiem ir jābūt atsvešinātiem, ka katram ir jādara savs darbs un tā nav mana problēma. Man tas nepatīk. Es domāju, ka cilvēki ir savstarpēji draudzīgāki, ja cilvēki pamana otru cilvēku blakus. Tas palīdz arī darbā.

LETA Video      Laikraksts Diena Kinofotofonodokumentu arhīvs

© LETA 2008 | Lietošanas noteikumi
Marijas 2, Rīga, LV 1050, Latvija | tālr.: 67222509, fakss: 67223850 | e-pasts: marketing@leta.lv