Uldis Pāže

LATINFORM un LETA fotogrāfs

Strādājis LATINFORM un LETA: 1967. - 1994.gadam

Video:


Uldis Pāže: Vēlētos uz aģentūras „LETA” mājas jumta uztaisīt vēl kādu foto akciju

Intervēja Dace Ozoliņa

Iespējams, tikai vienas dienas nejaušība Uldim Pāžem izmainīja visu dzīvi, jo dienā, kad viņu atlaida no tipogrāfijas „Cīņa”, viņš nejauši gājis garām LATINFORM ēkai un, zinādams, ka aģentūrā ir brīva vieta Foto nodaļā, pieteicās vakantajam amatam. U.Pāži pieņēma darbā par fotogrāfu, un viņš LATINFORM un aģentūrā LETA nostrādāja 27 gadus.

Kā un kad Jūs sākāt strādāt LATINFORM?

Precīzu laiku gan es neatceros, bet uz darbu LATINFORM atnācu no ielas.

Tiešā nozīmē?

Jā, tiešā nozīmē. Mani padzina no tipogrāfijas „Cīņa”, kur strādāju par mākslinieku-noformētāju. Iemesls tam bija pavisam muļķīgs ­­– mani gribēja ielikt par komjaunatnes sekretāru un es atteicos. Nākamajā dienā partijas sekretāre mani izsauca pie sevis un sacīja: „Uldi, tu te vairs nestrādā!” Ar to viss bija pateikts, zināju, ka LATINFORM ir viena brīva vieta, tajā pašā dienā gāju garām LATINFORM birojam, uzgāju augšā pie vadības un mani pieņēma par fotogrāfu. Es paralēli savam darbam tipogrāfijā ne tikai zīmēju karikatūras žurnālam „Dadzis”, bet arī fotografēju. Tāpat studēju Mākslas akadēmijā, jo ļoti interesēja gleznošana, līdz ar to man kaut kādas iemaņas bija. Tāpat manu izvēli par labu darbam LATINFORM noteica fakts, ka laikā, kad strādāju tipogrāfijā, man patika aģentūras veidotās fotogrāfijas, jo tās bija kvalitatīvas.

Kas tolaik strādāja LATINFORM, kas Jūs pieņēma darbā?

Darbā mani pieņēma toreizējais fotoredaktors Vladimirs Nikolājevs, kurš kā bijušais virsnieks pēc 50.gada iesoļoja LATINFORM.

Viņš bija labs fotogrāfs un profesionāls redaktors?

Nikolājevs fotografēja sportu, taču, kad viņš nomira, viņa vietā atnāca strādāt sieva. LATINFORM bija liels fotoarhīvs, kastes ar negatīviem un jau gatavām bildēm. Tas viss vienas dienas laikā tika iznīcināts, izmests ārā aiz Politehniskā institūta (Tehniskās universitātes) ēkas miskastēs un aizdedzināts. Pirms Nikolājeva sieva sāka strādāt pie mums, uz redakciju atnāca sporta žurnālists Ēriks Kehris un labākās sporta bildes savai grāmatai atlasīja, taču pārējais tika izmests.

Faktiski tā laika LATINFORM foto arhīvs nav saglabājies?

Nē, ir bildes, kuras savāca Kehris, un katram fotogrāfam, kurš strādāja aģentūrā no arhīva ir izlasītas labākās bildes.

Jūs atnācāt uz LATINFORM ar domu, ka vēlaties fotografēt, vai Jūs jau fotografējāt? Kā tas bija?

Jā, protams, nācu ar domu, ka fotografēšu! Protams, darba laikā bija jāievēro savi noteikumi, taču bija brīži, kad gāja dvēsele vaļā. Pēc oficiāliem politikas pasākumiem radās jautājums – laižam uz purvu? Jā, laižam! Nosmērējušies melni, darbojāmies pa Mārupes purvu. Tur bija pat dresēts vilks, kas mums pozēja, visi gribēja dauzīties, tas bija interesanti.

Tad Jūs LATINFORM nebijāt tikai oficiozi fotogrāfi, bet jau tajos laikos meklējāt idejas, bijāt radoši?

Mēs pat uguni dedzinājām laboratorijā!

Kāpēc Jūs to darījāt?

(Smejas) Atceros, toreiz man bija sākusies „Uguns sērija”, jo vajadzēja veidot bildes kaut kādam plakātam. Rezultātā sanāca ļoti labi, jo pat slavēja par padarīto. Labi, ka LATINFORM toreiz palika neskarts. (Smejas)

Toreiz, iespējams, ugunsdzēšamās iekārtas nebija tik ļoti jutīgas?

Ūdens spainis un viss, kāda vaina?

Tomēr, kas Jūs saistīja darboties LATINFORM, varbūt Jūs varat nosaukt tos cilvēkus, kurus varētu uzskatīt par Jūsu darba skolotājiem?

Par saviem darba skolotājiem varētu uzskatīt daudzus, kaut vai to pašu Nikolājevu, bet tomēr var minēt vēl Aivaru Āķi un noteikti aģentūras „LETA” pirmo direktoru Aivaru Baumani, kurš arī mīlēja fotogrāfiju. Baumanis ir dzīves filozofs, un tikai labs filozofs var izprast fotogrāfiju un labi arī bildēt. Tomēr ir grūti nosaukt tās lietas, kas īpaši saistīja strādāt LATINFORM, jo tās ir daudzas, bet noteikti tā bija iespēja radoši strādāt, izbraukāt pasauli, tādējādi ieraudzīt un iepazīt man nezināmo. Man prātā nāk ekspedīcija uz Čukčiju kopā ar Andri Slapiņu, kur gandrīz mūs apēda lācis. Es kā fotogrāfs piedalījos divās Rīgas kinostudijas Dokumentālo filmu nodaļas rīkotajās ekspedīcijās, un, teikšu godīgi, tas bija interesants piedzīvojums. Toreiz A.Slapiņš uzrakstīja rakstu žurnālam „Liesma” un tika izmantotas manas bildes. Tā ka radoši varēja izpausties, bija pat pārāk daudz radošā.

Kā tas saskanēja ar tā laika ideoloģiju?

Nebija nekādu problēmu, no manis prasīja radošu darbu. Tu izdomā ideju un tad izdomā, kā to pasniegt. Tas jau nekas, ka tie bija komunistu laiki, jo manas bildes pat drukāja Japānā, Francijā un Kanādā, jo tās, oficiāli novīzētas no LATINFORM, sūtīja uz TASS, kur pēc tam nodeva tālāk uz citām valstīm. Tāpēc nevar apgalvot, ka nebija interesanti. Es pat atceros, ka par radošuma trūkumu sacīja: „Ja nevari neko izdomāt, tad tinies prom!”

Cik ilgi Jūs nostrādājāt LATINFORM?

Atjaunotajā aģentūrā LETA un LATINFORM kopā nostrādāti 27 gadi.

Kas notika, kad 1990.gadā atjaunoja aģentūru LETA?

No sākuma viss bija kārtībā, jo par direktoru kļuva Aivars Baumanis, taču pēc viņa aiziešanas, kas notika ļoti ātri, viss mainījās, jo īsā laika posmā nomainījās kādi četri direktori, līdz ar to viss pajuka. Es jau arī sāku kravāt mantas, un, ejot prom strādāt uz Saeimu, mēs pārpirkām tehniku no LETA, lai neviens cits to neizsaimnieko.

Bet kas tad notika ar bilžu arhīvu?

To, ko nesadedzināja, mēs, fotogrāfi, paņēmām sev. Tomēr liela daļa ir arī redzama Valsts arhīvā, jo katru otro gadu no arhīva atnāca un kaut ko paņēma sev.

Tad var uzskatīt, ka LATINFORM un vēlāk LETA fotogrāfi bija labākie fotogrāfi ne tikai Latvijā, bet ieņēma redzamu vietu pat visā Padomju Savienībā?

O, jā tā ir taisnība. Man pašam trīs gadus pēc kārtas bija pirmā un otrā vieta 300 Padomju Savienības fotogrāfu konkurencē. Piedāvāja strādāt Maskavā, protams, aizbraucu, bet nepaliku. Tur ir lielāks vēriens.

Tomēr Padomju laikos bija kaut kādi īpaši uzstādījumi no TASS vadības?

Jā, bija! Tomēr mēs ar šiem uzstādījumiem tikām galā, jo otrajā galā arī ir fotogrāfi, kuri izprata situāciju, ka bez radošā labas bildes nesanāks. Vienīgais nosacījums bija nerunāt par nacionāliem jautājumiem. Lai gan šādi jautājumi netika cilāti, tam arī nebija laika. Domāju, ka fotogrāfi bez liekas piepūles spēja integrēties jebkurā vidē, jo nofotografētās bildes vajadzēja aprakstīt krievu valodā. Katru mēnesi bija jāizpilda plāns, jānodod zināms skaits bilžu. Tad gada beigās izvērtēja izpildīto, noteica augstākās kategorijas bildes, kā arī tās, kas tika nodotas izstādēm. To visu varēja izpildīt!

Kā tad notika fotogrāfiju izvērtēšana? Kurš pateica: „Šo bildi mēs izmantojam!”?

Katru reizi, kad mēs atnesām filmu, kadrus izvēlējās dežurants. Katru piektdienu no rīta visi savācās, uz mazā galdiņa izlika visus materiālus un tad izvēlējās, kuras atzīmēt ar 1.kategoriju, kuras – ar zemāku. Atceros, tādos brīžos redaktori sēdēja rindiņā un komentēja, notika arī bāršanās un lamāšana, tādējādi nolaižot tvaiku. Tomēr mēs bijām ļoti saliedēts kolektīvs, kur viens otru pavilka uz augšu, jo katru reizi par augstāko kategoriju bija lielāks honorārs. Mēs taču visā LATINFORM bijām vienīgā latviskā nodaļa.

Jūs bijāt tāda atsevišķa saliņa, kurai bija sava republika?

Jā! Neviens mūsu darbā nejaucās.

Varēja padomju laikos izdzīvot?

Mierīgi! LATINFORM mums maksāja algu un honorāru, bet Maskava maksāja otru honorāru, bet par bildi, kas tika nozīmēta izstādei, saņēmu četrkāršu honorāru. Ja paskaitītu, tad kopumā sanāktu laba summiņa. Tāpēc biju ieinteresēts iet un naktī bildēt jūru, kaut vai barot kaijas ar savu maizi, jo galvenais bija iegūt profesionālu, kvalitatīvu un neatkārtojamu kadru.

 Kā tad bija jau 90.gados?

Tad jau bija citādi – cita tehnika, citas prasības, citi darbības principi. Tad jau pašam vajadzēja domāt, ko iesākt tālāk. Līdz ar to radās ideja par foto studijas izveidošanu aģentūrā LETA. Studija tika izveidota, neilgi pirms A.Baumanis kļuva par direktoru. Savukārt brīdī, kad LETA juka, studiju izmantoja laikraksts „Diena”, jo redakcijai nebija pašiem savas laboratorijas. Mēs pat sākām pelnīt valūtu, jo tikai par to varēja nopirkt atbilstošu tehniku krāsainu bilžu veidošanai, un LETA bija viena no pirmajām, kas Latvijā sāka strādāt ar „Kodak” filmiņām. Attīstīšanas laboratorijas Rīgā bija tikai divas – Ezeriņa laboratorija Valdemāra ielā un LETA.

Tad tā bija ļoti liela privilēģija?

Protams, ka ļoti liela, jo 90.gados valūtu varēja dabūt tikai tie, kas kaut ko darīja. Taču tagad visiem ir kameras, filmiņas vairs netiek izmantotas. Toreiz smējāmies, ka bildē katrs otrais japānis, bet tagad varam teikt, ka ar bildēšanu nodarbojas katrs latvietis. (Smejas)

Vai varat nosaukt spilgtākos kolēģus, ar kuriem Jums ir bijusi laime savulaik strādāt?

Re, kur viņi visi ir (rāda foto): Ints Kalniņš, Imants Prēdelis, Boris Koļesņikovs. Tie ir vecie klasiķi – varu minēt jebkuru.

Ja tagad būtu iespēja uz vienu dienu atgriezties tajos laikos, kuru dienu jūs izvēlētos un kas būtu tas, ko Jūs gribētu šajā dienā darīt?

Droši vien izvēlētos brīvdienu, kad neviens netraucē, kāptu uz LETA jumta Palasta ielā un kaut ko aizdedzinātu.

Kāpēc aizdedzinātu?

Taisītu akciju! Tur ir antenas, labi izskatās, Rīgas Doms fonā, skaisti. Šad tad arī uzkāpju uz Saeimas jumta. Es te neko nededzinu! Man jau patīk uguns zīmes. Visi tie krusti!

Interesanti?

Protams, tā ir visskaistākā profesija, ko var dzīvē darīt. Tikai tagad ir arī dāmas!

 

Ko Jūs vēlat saviem bijušajiem kolēģiem, LATINFORM, LETA kolēģiem?

Un arī jaunajiem?

Tagadējiem arī, vispār LETA kopumā?

(Rāda foto) Vienkārši negulēt un viss! Ķert momentu un tālu redzēt. Tikai uz priekšu, kā šahā – daudzus gājienus uz priekšu!

LETA Video      Laikraksts Diena Kinofotofonodokumentu arhīvs

© LETA 2008 | Lietošanas noteikumi
Marijas 2, Rīga, LV 1050, Latvija | tālr.: 67222509, fakss: 67223850 | e-pasts: marketing@leta.lv