Lato Lapsa

LETA galvenais redaktors

Strādājis aģentūrā LETA no 1998.-2000.gadam

Video:

Tikai ar labu finansējumu varēja izveidot spēcīgu ziņu dienestu

 Mārtiņš Lukaševičs

1993.–1997.gads ziņu aģentūrai LETA bija sarežģīts laikposms, kam par iemeslu bija biežā vadības maiņa, kā arī nepietiekams finansējums, lai īstenotu sekmīgu informācijas apriti starp aģentūru un drukātajiem medijiem. 1997.gadā Mārtiņš Barkāns un Agris Strautnieks privatizēja LETA, tādējādi tā no valsts pārgāja privātās rokās, un jauno īpašnieku mērķis bija atjaunot kādreizējo LETA slavu. 1998.gadā par Ziņu nodaļas galveno redaktoru kļuva Lato Lapsa, kurš spēja iedarbināt „pareizās sviras”, lai LETA atkal būtu svarīga loma mediju vidē, un divu gadu laikā, dažbrīd izmantojot par diktatoriskus paņēmienus, tas veiksmīgi izdevās.

Manas aktīvās žurnālista gaitas sākās jau 1990.gadā laikrakstā „Diena”, kur nezināmu iemeslu dēļ es veidoju fantastisku karjeru, jo trīs mēnešu laikā es no reportiera kļuvu par galvenā redaktora vietnieku. Manuprāt, tas nebija prāta darbs, lai gan tas bija dīvainais 90.gadu sākums, kad cilvēku pieredze un zināšanas netika ņemtas vērā, jo šķita, ka visi tie, kas ir profesionāļi, patiesībā nemaz nav profesionāļi un neko nezina un nesaprot. Protams, pēc kāda laika jau strādāju citos medijos, bet tad 1998.gadā Mārtiņš Barkāns un Agris Strautnieks mani uzrunāja un piedāvāja darbu LETA. Ziņu aģentūrā es nostrādāju līdz 1999.gada 31.decembrim, dienai, kad no amata atkāpās Krievijas prezidents Boriss Jeļcins. Tā sanāca, ka abi vienā dienā pametām savas vietas.

Vai Jūs uzreiz aicināja uzņemties Ziņu nodaļas vadību?

Nē, tas sanāca gluži nejauši, jo mani aicināja kā ziņu redaktoru, bet beigās es biju Ziņu nodaļas galvenais redaktors.

Kāda bija ziņu dienesta struktūra, pirms tu uzsāki savas darba gaitas LETA, un kādas izmaiņas ieviesāt Jūs?

Es negribu teikt, ka, atnākot uz ziņu aģentūru LETA, kā redaktors es ieraudzīju haosu, jo tas būtu vienkārši nekorekti pret Māri Zanderu, kurš redaktora pienākumus veica pirms manis. Tomēr bija nepabeigtas lietas, kuras vajadzēja attīstīt, sakārtot un pilnveidot, kā zināms ziņu aģentūras vispār tendētas uz to, ka tur lielākā daļa cilvēku nāk un iet, un vienmēr ir tā sajūta, ka tu patiesībā gatavo kadrus drukātiem medijiem un tamlīdzīgi. Tā soli pa solim gāja uz priekšu, darbs bija briesmīgs, un es nekad mūžā vairāk nebūšu gatavs tik daudz strādāt, bet tas bija interesanti, rezultāts arī bija, ja paskatāmies uz pašreizējiem ziņu nodaļas redaktoriem, tad lielākā daļa tolaik darbu LETA sāka kā reportieri, un man ir liels prieks par to, kas no viņiem sanācis, kaut varbūt tobrīd tas tā neizskatījās. Iespējams, dažiem būtu ieteicis kaut ko citu darīt un neveikt redaktora pienākumus, bet, nu, tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, un cilvēki grib debesu valstību.

Tomēr ar kādiem paņēmieniem tika panākts, lai LETA ziņu lente, kā tā izskatās šodien, tomēr tiktu atgriezta apritē?

Kad es sāku darbu, nebija tā, ka ziņu aģentūras LETA ziņu lentes nebūtu vispār, un tas nav mans izgudrojums. 90.gadu sākumā tādas nebija, bet, Latvijā attīstoties informācijas tehnoloģijām, tika darīts viss iespējamais, lai LETA klients informāciju saņemtu pirmais, lietojot ziņu aģentūras LETA interneta mājaslapu, kurai viena no svarīgākajām sastāvdaļām ir ziņu lente. Jau 1998.gadā mums bija zināms pretinieks ­­– ziņu aģentūra „BNS”, kura tajā laikā medijiem bija gandrīz vienīgais informācijas avots. Lai panāktu kādu lūzumu un sasniegtu tādu stāvokli, ka LETA ziņas ir vienīgais un svarīgākais informācijas avots, mums bija jāizveido spēcīgāka ziņu lente. Tas, protams, nebūtu iespējams, ja nebūtu LETA kā tādas un nebūtu finansiālā pamata, tad tur neko arī uzbūvēt nevarētu. Tomēr domāju, lai arī kā uz dažādām lietām raudzītos un lai kā tur nebūtu gājis, bet fakts ir tas, kā LETA spēj ar pūlēm un finansēm to visu noturēt tā, ka solītās algas tiktu izmaksātas visos krīzes gados. Tā ir tā lielā lieta, uz kuras viss balstījās, un tad ir stipri vienkāršāk visu būvēt.

Tad jau sanāk, ka dažbrīd bija jāiet pāri līķiem, lai sasniegtu tādu rezultātu?

Es domāju, ka es nekad mūžā neesmu cilvēkus tā lamājis par kaut kādām neizdarībām pirms un pēc tā. Darba apjoms bija milzīgs ne tikai man, bet visiem, kas tur strādāja, un, jā, tikai tā varēja kaut ko sasniegt. Lūk, tehniski viss bija labi sakārtots, viss bija finansēts. Vajadzēja tikai to lenti piepildīt ar ziņām, kaut kā visu to nokomplektēt, sadabūt redaktorus. Vajadzēja pašam pēc sevis pieņemt un izdomāt virkni patiesību, kas tagad ir tik acīmredzamas, jo ziņu aģentūras lentei ir laba īpašība – tā ir bezizmēra. Tagad vērtējot, es saprotu, ka viss tik vienkārši nemaz nebija, jo vajadzēja domāt, vai kaut ko no informācijas atsijāt, varbūt vajag ieviest kādu noteiktu apjomu, cik daudz ziņu publicēt. Lai kā arī bija ar ideju ģenerēšanu, jebkurā gadījumā soli pa solītim reportiera amatiem tika sameklēti labi un spējīgi cilvēki, tādējādi sadalot sfēras, par kurām viņiem bija jāraksta. Tikai nevajag domāt, ka es biju tas, kas atnāca un sešās dienās visu izveidoja. Bija jau iestrādes, un man vajadzēja tikai visu saimniecību savest kārtībā. Es neatceros precīzu skaitu, cik kopumā bija reportieru un redaktoru, taču tā, diktatoriski, ar visām pilnvarām, kas man bija no aģentūras vadības, darīju visu iespējamo, lai izveidotu spēcīgu ziņu dienestu.

Redzējumu un viedokli par ziņu dienestu veido tā veidotais saturs. Vai tika reformēts ziņu saturs, vai bija kādi īpašie akcenti, kuriem tika veltīta lielāka uzmanība?

Šajā ziņā jaunu velosipēdu neizdomāju, jo ziņu aģentūras pamatfunkcija ir ziņu veidošana, kuras izmanto citi mediji. Saturs bija vienkāršas ziņas, kas tiek veidotas atbilstoši visiem žurnālistikas un ziņu veidošanas principiem.. Vienīgā atšķirība bija tā, ka mēs ziņas sniedzām ar interneta starpniecību, un, protams, 1998.gadā saprašana par to, kas ir internets, bija cita, nekā tā ir tagad. Tomēr mums svarīgākais bija apziņa, ka laikam ir ļoti liela nozīme un, ja vēlies pilnvērtīgi izkonkurēt to otro, tad arī minūtei ir būtiska nozīme. Tagad ir nedaudz citādi, jo tas otrs, piedodiet, ir tik vārgs un tizls, un tad acīmredzami LETA ir iestājies tāds atslābums, ko no malas var labi pamanīt. Pašas svarīgākās lietas, kas bija nepieciešamas reportieriem satura veidošanā, – „čujs”, „ņuhs” un „poņa”, ja tādu nebija, tad arī labu ziņu saturu nevarēja veidot. Varu pateikt tikai vienu, ka taisīt visādus kritērijus, amata aprakstus un visu pārējo nav nekādas jēgas, tam nebūs rezultāta, bet, ja godīgi, mēs pat līdz tam netikām. Mums nebija laika, jo bija jāražo ziņas, kuras savukārt ziņu lentē likām pēc savas izpratnes, balstoties uz ziņu svarīgumu, zinot, kā ir pareizi. Skatoties atpakaļ, var nedaudz pasmaidīt, pēc 10 gadiem varēs pasmaidīt par ziņām, kas tiek veidotas tagad, jo darbs ziņu aģentūrā ir mūžīgs erudīcijas process, kas ir jāpieņem.

Protams, tajā laikā liela nozīme bija internetam, jo informāciju varēja iegūt ar tā palīdzību, vai arī tad liela nozīme ziņu veidošanai bija labiem reportieru sakariem ar informācijas sniedzēju?

Jā, noteikti, tam bija liela nozīme. Lai arī internets bija pieejams, tā darbība Latvijā vēl nebija tik labi attīstījusies, kā tas ir šodien! Tāpat kā šodien, arī tad ziņas tika veidotas ar telefona palīdzību, tās tika diktētas. Ir bijuši pat gadījumi, ka uz visu redakciju bija kādi divi mobilie telefoni un reportieri, kas devās uz svarīgiem notikumiem ārpus redakcijas, tos ņēma līdzi, lai no notikuma vietas varētu ziņas tekstu nodiktēt. Parasti telefoni tika doti arī uz Saeimu un Ministru kabinetu. Taču labiem sakariem un kontaktiem ar informācijas sniedzēju bija liela nozīme, jo galvenais, lai informāciju no tiem tu saņem pirmais, nevis otrais. Patiesībā visi ar šo uzdevumu tika galā lieliski, kaut vai LETA Saeimas reportiere Madara Līcīte, pietiekami sarežģīts cilvēks ar raksturu, bet patiesībā darbs ar viņu bija paraugs, kā kontaktus var dibināt, tālāk tos attīstīt un tad arī izmantot ziņu veidošanai.

Tad jau sanāk, ka ar vienkāršiem paņēmieniem tomēr izdevās panākt lūzumu un to, ka veidojās lielāka uzticība LETA ziņām?

Pieļauju, ka jau 1999.gada nogalē bija skaidrs, ka lūzums tika panākts, es diemžēl nezinu precīzi, kas notika „BNS” iekšienē, bet pieļauju, ka viņi bija apmulsuši un īpaši nesaprata, kas notiek. Domāju gan, ka grūti būtu saprast, kā pēkšņi mediju tirgū uzradies visiem jau zināmais spēlētājs, bet ar jauniem spēkiem.

Vai Jums nav nekad gribējies nākt atpakaļ uz LETA?

Nē, esmu teicis, man šis darbs likās visinteresantākais darbs manā darba dzīvē, un tas bija ļoti labi un interesanti toreiz, taču tagad nē.

Kā Jūs tagad vērtējat LETA darbu, cik strauji tā ir attīstījusies kopš 1999.gada 31.decembra, kad gājāt no tās prom?

Protams, ka attīstība ir bijusi liela, un vispār būtu briesmīgi, ja 10 gadus lietas stāvētu uz vietas. Tagad daudzas lietas ir labākas nekā toreiz. Tas visu arī izsaka. Lai gan tagad, no malas vērojot, daudzas lietas liekas vienkāršākas nekā tad, kad es vadīju Ziņu nodaļu, taču drukātais teksts paliks, cilvēki to lasīs... Tā ir piepūle, bet nekur bez tās neliksies.

LETA Video      Laikraksts Diena Kinofotofonodokumentu arhīvs

© LETA 2008 | Lietošanas noteikumi
Marijas 2, Rīga, LV 1050, Latvija | tālr.: 67222509, fakss: 67223850 | e-pasts: marketing@leta.lv