Kārlis Ķaune

LATINFORM un LETA tulks

Strādā LATINFORM un LETA kopš 1986.gada

Video:


LETA bija pirmā, kas 90.gadu sākumā saņēma Reuters ziņas

Intervēja Mārtiņš Lukašēvičs

Informācijas aģentūrās ikdienas darbs cieši saistīts ar tulkošanas darbu, jo informācija, kas līdz tām nonāk no ārvalstu ziņu aģentūrām ir tikpat vitāli svarīga, kā ikdienas parastās ziņas par notikumiem Latvijā. Tulka darbs bija nepieciešams Latvijas laikā, tāpat arī LATINFORM un atjaunotās aģentūras „LETA” darbībā. Kārlis Ķaune par tulku sāka strādāt LATINFORM laikos, tādējādi apstrādājot Padomju laiku pompozos un oficiozos tekstus, tomēr Ķaune arī bija pirmais ārzemju nodaļas redaktors, kas 90.gadu sākumā pa tiešo no „Reuters” saņēma ziņas un turpina to saņemt jau 16 gadus.

Pastāstiet, cik gadus Jūs jau strādājat „LETA”, kā aģentūrā nokļuvāt?

Cik atceros, tad es sāku strādāt 1986.gada martā. Pirms pieņemt darbā mani ilgu laiku pētīja un tikai tad oficiāli sāku strādāt. Īsti pat nezinu kāds iemesls bija uzsākt darbu LATINFORM, bet atceros, ka 1985.gadā atgriezos no ilgstoša ārzemju komandējuma un meklēju darbu, kas būtu saistīts ar angļu valodu. Bet apstākļi iegrozījās tā, ka neko tādu pietiekoši interesantu nevarēja atrast. Un tad es ieraudzīju sludinājumu, ka vajadzīgi tulki, un es nodomāju, ka gribētu kaut ko mierīgāku, kur nebūtu jāskrien, jābrauc. No sākuma, tas ir 86./87 (1986./1987.) gadā, tulkošana bija tikai no krieva uz latviešu valodu, jo nekādas ārzemju ziņas Latvijā bez oficiālā „TASS” un Maskavas augstākās vadības svētības, protams, netika ielaistas. „TASS” iedeva mums attiecīgi apstrādātu ziņu, un mēs viņu uzcītīgi no krievu valodas pārtulkojām latviešu valodā un teicām, ka to ziņo „Reuters”.

Tas nebija pārkāpums?

Nē, nē, tas nebija nekāds pārkāpums. Tas jau tā bija paredzēts.

Kāda bija Padomju laikos dienas kārtība? Jūs atnācāt uz darbu un to veicāt pēc kaut kādiem principiem? Kāda līmenī bija tehnika, ar kuru strādājāt?

Pirmkārt, jāsaka tas, ka izskats un veids, kādā mēs strādājam, mūsdienu cilvēkam varbūt varētu likties kaut kas līdzīgs Brīvdabas muzeja apmeklējumam vai kaut kam tamlīdzīgi. Diemžēl no tā nekas nav dokumentēts un palicis, bet es varu aprakstīt to, kā izskatījās mans darba kabinets un kā tas notika. Protams, ja es tagad paskatos apkārt, redzu šos datorus, kluso tehniku, viss klusi notiek, viss strādā, tad es gar acīm redzu mazu istabiņu, kurā stāv aparāts, kurš izdala milzu troksni. Vienā istabā varēja strādāt tikai viens tulks un viņa rakstītāji.

Kur tas aparāts stāvēja Palasta ielā? Kurā stāvā tas bija?

Mēs strādājām 3. stāvā uz maiņām piecās mazās istabiņās. Vienā istabiņā varēja strādāt tikai tulks un viņa rakstītāji, jo uz telegrāfa aparātiem rakstīja speciāli operatori. Es ņēmu savu materiālu, ko man iedeva redaktors, turpat uz vietas tulkoju šo tekstu latviešu valodā, savukārt rakstītāja to ierakstīja telegrāfa aparātā. Gala rezultātā tapa gara, gara perfolente.

Tā, kas ar šifru, ar punktiņiem?

Jā. Tagad uz datora kļūdas izlabot ir vienkārši! Bet uz perfolentes tādas lietas darīt bija samērā sarežģīti un nebija ieteicamas. Tātad, tulkojot to tekstu, tev bija jādod ārā jau praktiski pareizais variants. Kad šis teksts bija pabeigts, tad perfolenti un izdruku aiznesu redaktoram. Redaktora uzdevums bija manu tulkojumu caurskatīt un, ja nepieciešams, veikt labojumus. Ja bija pavisam maz labojumu, tad tehniķi kaut ko šajā perfolentē varēja izdarīt. Bet, ja nē, tad tas viss operatoram bija jāpārraksta. Pilnīgi viss. Jātaisa jauna perfolente. Pie tam rēķiniet, ka tas viss notika pamatīgā troksnī.

Tas nozīmē, ka toreiz arī strādāja 24 stundas diennaktī?

Nē, nē, 24 stundas gan nestrādāja. No agra rīta līdz vēlam vakaram gan, bet ne akurāt visas 24 stundas. Pa to nakts melnumu, pa vidu mēs nestrādājām.

Kas bija LATINFORM laikā atbildīgās amatpersonas, kas Jūs pieņēma darbā? Vai Jūs varat atcerēties vārdus, uzvārdus? Varbūt Jūs varat atcerēties kādus spilgtākos kolēģus, ar kuriem Jums ir sanācis strādāt kopā?

Mani pieņēma darbā Zirnītis un Elmārs Stavro. Bet tieši kas bija toreiz LATINFORM lielais priekšnieks, tiešām nepateikšu.

Tad jau patiesībā tajā laikā saskarsme parastajam LATINFORM darbiniekam ar vadību nebija spīdoša?

Varētu teikt zināmā mērā varbūt līdzīga kā tagad, jo ar augstāko priekšniecību pašreiz arī saskare galvenokārt ir nodaļu un dienestu vadītājiem. Vienkāršajiem darbiniekiem tā mēdz būt samērā reti, kaut kādos pasākumos vai sapulcēs, vai kaut kur tamlīdzīgi. Apmēram tas pats, varētu teikt, bija toreiz LATINFORM.

Katrs tomēr bija pats par sevi?

Tā varētu teikt. Bija jau, bija, kā jau toreiz Padomju laikos bija pieņemts, novembrī, maijā bija svinīgās runas un tā tālāk, kas beidzās ar: „Lai dzīvo PSKP!” un tā tālāk un tā joprojām. Taču tie bija obligāti pasākumi, uz kuriem bija jāierodas, kurus bija jāpārcieš. Biju laimīgs, kad tie beidzās un varēju doties mājās.

Jūs teicāt, ka vairāk tulkojāt no ārzemēm. Kas bija ārzemju klienti?

Nē, to es gan nepateikšu.

Latvijā bija televīzija, radio.....?

Un laikraksti.

Un ārzemēs?

Es šaubos gan, diezin vai... Nē. Tas sākās tikai līdz ar neatkarības laikiem. Tad, kad tie vētrainie notikumi bija, tad parādījās pirmie ārzemju korespondenti un mēs palīdzējām pārsūtīt informāciju. Tā tas bija arī tā saucamajās „kritiskajās dienās”. Bet tā, kamēr LATIFORM strādāja kā padomju institūcija, es nemāku teikt, vai mums būtu bijuši kādi ārzemju klienti. Es neatceros, ka kāds no ārzemēm būtu viesojies pie mums.

Faktiski, tad jau Maskavā viss jau bija sakārtots pa plauktiņiem?

Nu, bet, protams.

Kaut kādas kļūdas bija, varbūt kādu smieklīgu gadījumu atceraties?

Es neatceros. Ja kādreiz kādam gadījās kļūdas, tad par tām varēja ļoti smagi maksāt. Tur bija prēmiju noņemšanas, algu samazināšanas, visādi rājieni un tā tālāk. Un, ja izdarīja stratēģiski nepieļaujamu kļūdu, tad varēja tikpat labi atlaist no darba. Tas viss bija iespējams.

Varat precīzi pateikt, kāds Jums bija amats LATINFORM?

LATINFORM mans amats pēc būtības bija tas pats ārzemju ziņu tulkotājs.

Ārzemju ziņu tulkotājs. Vai atceraties, kāda bija Jūsu alga?

Aptuveni 200 rubļi! Starp citu, samaksas sistēma bija mazlietiņ savādāka. Es saņēmu savu pamatalgu par noteiktu zīmju skaitu mēnesī. Ja es šo zīmju skaitu pārsniedzu, tad par to es saņēmu papildus samaksu nedaudz paaugstinātā apmērā. Tā norma man nekur nav arī pierakstīta. Tā bija diezgan liberāla, viduvēja. Ja tu, cilvēks, esi iestrādājies, tad normu varēja izpildīt, nu, teiksim, ar vidēju piepūli.

Tad jau algas bija labas...

Algas nebija sliktas, it sevišķi, kad iestrādājās un kad nāca tie „epohālie” kongresi, vēsturiskie partijas plēnumi. Materiāli, protams, bija jātulko burts burtā. Tad, jāsaka, finansiāli mēs varējām drusciņ berzēt rociņas. It sevišķi, ja tu biji pieradis ar tiem tekstiem strādāt un viņos iegājis, tad tas gāja tik automātiski, gandrīz vai pats no sevis, jo praktiski tur daudz nekas nemainījās, un štampi bija ļoti labi zināmi.

Padomju laikos jau varēja visādi šmaukties?

Nē, nē, tur jau neko nevajadzēja šmaukties - tu skaties uz to papīru un lasi - tu zini, ar ko teikums sākas, tu zini, ar ko viņš beigsies (smejas). Tā kā tur nemaz nebija vajadzīga īpaša šmaukšanās. Un tad varēja diezgan smuki nopelnīt. Bet es tiešām tos precīzos skaitļus..., kaut kā..., man acumirklī nenāk prātā.

Tagad mēs varam atgriezties pie 90.gadiem. Tas īstenībā bija tāds pārmaiņu brīdis?

Jā, tā bija.

Kurā gadā tas bija, kad Aivars Baumanis Palasta ielas lielajā aktu zālē pasludināja par pārmaiņām?

Tas bija 1990.gadā, kut kad maijā. Par direktoru tika iecelts Aivars Baumanis, kurš vecās mājas aktu zālē Palasta ielā svinīgi pasludināja, ka LATINFORM ir miris un ir no jauna piedzimusi ziņu aģentūra „LETA”.

Kādas bija sajūtas, ka vairs nav tā padomju spiediena un jāatgriežas pie vecajām vērtībām?

Ja tā varētu izteikties, „vārīšanās” sākās krietni pirms tam. Protams, visiem LATINFORM darbiniekiem praktiski bija jābūt partijas biedriem. Tas bija obligāti, citādāk nemaz nevarēja būt. Un tad dibinājās Tautas Fronte. Tad vieni bija Tautas Frontes pusē, otri bija pret. Tad sākās iešana uz Partijas komiteju, lai nodotu partijas biedra kartes. Tas viss radīja tādu zināmu sajukumu visā aģentūrā. Tad nāca šis brīdis, kad par priekšnieku tika iecelts Aivars Baumanis, kurš, manuprāt, bija viens no visgaišākajiem, daudzsološākajiem brīžiem aģentūrā „LETA”. Tomēr ļoti drīz mūsu valdība parūpējās un iecēla Aivaru Baumani par pārstāvi ANO. Protams, viņam tas bija ļoti liels ieguvums, gan viņam pašam, gan valstij. Tomēr „LETA” tas bija zaudējums.

Minējāt, ka bija kaut kāda nojausma, ka valsts neuzturēs aģentūru?

Bet tajā laikā valsts viņu uzturēja.

Jā, pareizi, tajā laikā viņu vēl uzturēja, līdz privatizācijai, kas notika 1996.gadā?

Jā, bet 1992.gadā es aizbēgu no „LETA”..

Kāpēc? Ja drīkst zināt?

Vienkārši man ārkārtīgi nepatika tas, kas notika „LETA”. Nebija absolūti nekādas vadības, nekādas koordinācijas, praktiski arī valsts pārāk nerūpējās, toreizējais ministrs...

Ivars Godmanis?

Nē, bija cits ministrs, kas atbildēja par aģentūras darbu.

Bija pat atsevišķs ministrs?

Tas bija īpašo uzdevumu ministrs Edvīns Inkēns.

Edvīns Inkēns?

Toreiz „LETA” bija viena no viņa atbildības jomām. Arvienu vārdu sakot, tas man ārkārtīgi nepatika. Un... toreiz tika nodibināti pirmie sakari ar „Reuter”, mēs bijām pirmā un vienīgā iestāde, kas saņēma informāciju, no pirmavota. Mēs tulkojām, izplatījām u.t.t. Pēc Aivara Baumaņa aiziešanas daudz kas mainījās. Viņa vietā strādāja „LETA” Sporta nodaļas redaktors un bijušais partijas sekretārs Ēriks Kehris. Vienu vārdu sakot, bija absolūtais sajukums. Man tas vienkārši nepatika, un tāpēc es no „LETA” aizgāju.

Vai Jūs atceraties, kāda bija tajā laikā „LETA” struktūra? Kādas bija redakcijas, nodaļas, redaktori?

Jā, tiešām, to nu gan es uzreiz neatcerēšos. Nu, protams, bija jau iekšējās ziņas, bija ārzemju ziņas, bija Sporta redakcija, bet kā tur tālāk bija tas sīkākais dalījums, to es gan tiešām nepateikšu.

Laiki mainījās, nāca deviņdesmitie gadi, kādi bija darba apstākļi, lai gan es pats tolaik esmu redzējis tās milzīgās lentas, kuras nesa uz Preses namu?

Ne jau vienmēr tās tika nestas, jo bija arī teletaipa tīkls. Visā pilsētā. Un tad, kad es biju izdevis pēc redaktora labojumiem savu galīgo variantu, tad tā perfolente nonāca Sakaru centrā, un Sakaru centrs pa teletaipu to nodeva abonentiem: Preses namam, Radio. Tā kā tāda īpašu nešana nenotika.

Jūs atceraties, kurā gadā parādījās pirmais dators? Ne jau uzreiz 90.gadu sākumā?

Bet, starp citu, jā. Uzreiz 90.gadu sākumā parādījās pirmie datori. Tie bija varbūt pašreizējo monitoru lielumā ar melnu ekrānu, uz kura rakstīja zaļiem burtiem.

Ko tas deva? Vai tas atviegloja darbu?

Protams, tas ārkārtīgi atviegloja. No sākuma mūsu operatores teica nē, ar tādiem viņas nestrādās, viņas nav pieradušas. Nu, protams, kad viņas iesāka un saprata, ka tas ir kluss un tur ir labošanas iespējas, gandrīz tādas pašas kā tagad uz datora, viņām tas iepatikās, un itin visas strādāja. Un vēl viens mirklis, par kuru bija ārkārtīgi žēl. Tas bija Aivara Baumaņa laikā. Es atceros, ka tad jau parādījās ārzemju kompāniju pārstāvji pie mums, un notika sarunas. Tālāk sīkumus es nezinu, bet bija panākta vienošanās ar „Simens”, ja nemaldos. Kompānija bija izstrādājusi datoru sistēmu tieši ziņu aģentūrām. Tolaik bija panākta vienošanās, ka „LETA” varētu būt par „izmēģinājumu trusīti”, kurā šī sistēma tiks izmēģināta: kā viņa darbojas, tādējādi nosakot labās un sliktās īpašības, kļūdas, neprecizitātes, utt. Un tas nozīmēja, ka „Simens” mums būtu piegādājis un aprīkojis pēc vienošanās attiecīgās darba vietas. Bet diemžēl tā vienošanās netika realizēta līdz ar Aivara Baumaņa aiziešanu.

Kad aizgājāt no LETA Jūs atradāt darbu Ārlietu ministrijā?

Es aizgāju uz Ārējās tirdzniecības ministriju. Toreiz vēl bija Ārējās tirdzniecības ministrija, kuru pēc gada Māris Gailis likvidēja.

Un tad atnācāt atpakaļ uz „LETA”?

Nē, nē. Tad es aizgāju uz privātstruktūru.

Kad Jūs atgriezāties „LETA”, tā jau bija privatizēta?

Jā, es atgriezos 1998.gadā.

Kādas bija sajūtas, Jūs taču aizgājāt no bardaka, kad atgriezāties vai bardaka vairs nebija?

Katrā gadījumā no bardaka es aizgāju. Bet, tad, kad es atnācu, nevarēja teikt, ka ir kaut kāds bardaks, jo notika normāla uzņēmuma tapšanas un tas bija attīstības stadijā. Protams, viss nebija pabeigts, bet vismaz kaut kas tika darīts un kaut kas virzījās uz priekšu, un veiksmīgi. Es domāju, ka nevar salīdzināt laiku līdz privatizācijai ar laiku pēc tās.

 

LETA Video      Laikraksts Diena Kinofotofonodokumentu arhīvs

© LETA 2008 | Lietošanas noteikumi
Marijas 2, Rīga, LV 1050, Latvija | tālr.: 67222509, fakss: 67223850 | e-pasts: marketing@leta.lv