Inta Lehmuse-Briede

Aģentūras LETA ārzemju ziņu redaktore

Strādājusi LETĀ: 1991.gada septembris - 1994.gada oktobris

Video:

Lielākā ziņu aģentūra divus gadus bez vadītāja

Intervēja Rudīte Kalpiņa

Laika posms no 1992. līdz 1997.gadam, kad ziņu aģentūru LETA privatizēja, tiek dēvēts par tumšāko periodu LETA pastāvēšanas vēsturē. Inta Lehmuse-Briede uz aģentūru LETA atnāca strādāt par tulku 1991.gada septembrī, kad tikko atjaunoto ziņu aģentūru vadīja Aivars Baumanis un ārzemju nodaļā kā redaktors strādāja tikai Kārlis Ķaune. Pēc brīža jau viss mainījās. Baumanis aizgāja strādāt uz Ārlietu ministriju un viņa vadītāja krēsls palika tukšs turpmākos divus gadus. Šis apstāklis arī radīja neskaidrības, bija daudz jautājumu uz kuriem neviens nezināja atbildes, kā arī finansiālā situācija nebija no labākajām.

Kas Tevi uzaicināja strādāt LETĀ?

Mani neviens neuzaicināja, es pati pieteicos darbam šajā uzņēmumā. Kad notika Žurnālistu savienības kongress un kad tika runāts par to, kas mūs gaida un kādi pārmaiņu vēji pūš, es pat uzstājos no tribīnes, ka ir ļoti svarīgi žurnālistiem mācīties, ka mēs saprotam, ka padomju žurnālistika vairs nav derīga, bet tas, kāda ir Rietumu žurnālistika, mums īsti skaidrs nav. Priekšstats bija visai miglains. Strādājot tajā laikā gadu vai divus "Padomju Jaunatnē" (Jaunatne), kas pārtapa par "Latvijas Jaunatni", man bija skaidrs, ka kaut kas nav pareizi un kaut kam ir jāmainās. Es aizgāju no redakcijas un tad nejauši izdzirdēju sludinājumu, ka LETĀ ir nepieciešams ārzemju ziņu tulks un jātulko būs "Reuters" ziņas. Aivaram [A.Baumanis, LETA direktors - red.] kā vecam kolēģim, ar kuru biju diezgan ilgi Jaunatnē kopā strādājusi, piezvanīju un teicu, ka mani interesētu šis darbs, ja es tam derētu. Aizgāju, ar Aivaru parunājos. "Reuters" ziņu lenta jau nāca kādus dažus mēnešus, bet kadri vēl tikai tika komplektēti, jo, kā zināms, līdz tam visas ārzemju ziņas nāca tikai no Maskavas un tika tulkotas no krievu valodas. Tika ņemti darbā tulki no angļu valodas un bija vajadzīgi arī redaktori, kas būtu spējīgi strādāt ar angļu tekstiem. Viens redaktors jau bija - Kārlis Ķaune, kurš LETĀ jau strādāja, bet vienam cilvēkam tas ir neaptverams apjoms, jo darbs norit divās maiņās no agra rīta līdz vēlam vakaram, un bija vajadzīgs otrs cilvēks. Tāda laimīga sakritība, ka sakrita mana vēlēšanās tuvināties Rietumu žurnālistikai, uzlabot savu angļu valodu, kas gan nebija pati sliktākā, un LETĀ bija nepieciešams cilvēks. Tā nu es toreiz sāku. Daudz ko mācījos.

Kādus tolaik nozīmīgus notikums atceraties?

Pāvests bija Rīgā, Klintons brauca uz Rīgu, bet es strādāju ar ārzemju ziņām, un tas vairs nebija mans lauciņš. Pasaulē daudz kas notika. Bija kuģa "Estonia" avārija. Es tajā rītā atnācu uz darbu agri no rīta. Jāsaka, tādam faktam es nebiju gatava, kad atklājās tie šausmīgie skaitļi, tā ārkārtīgā nelaime. Es vairāk biju cilvēks nesapratnē, nekā dzelžains profesionālis, kas zināja, kā uzreiz reaģēt un ko darīt. Ja es LETU daudzējādā ziņā atceros gan ar pateicību, gan ar rūgtumu, tad viens no tiem pateicības momentiem ir tāds, ka, strādājot LETĀ, man bija iespēja sešas nedēļas stažēties Amerikā un būt "Reuters" aģentūrā - redzēt, kā tur strādā cilvēki. Tas bija tas, ko es gribēju - redzēt, kā strādā Rietumu žurnālistika. Un tos standartus, ko viņi man ielika tajā brīdī, pat ne tikai standartus, bet arī ārkārtīgo cieņu pret darbu, kādu viņi dara, tas man ir palicis uz visu mūžu.

Kuri kolēģi visspilgtāk palikuši atmiņā no tiem laikiem?

Pirmkārt, atceros Leonīdu Baranovski, kurš bija mans tiešais priekšnieks. Viņš bija ārzemju ziņu nodaļas vadītājs, un es biju viņa vietniece. Viņš man it īpaši siltas jūtas radīja ar to, ka prata labi apieties ar cilvēkiem. Varbūt tajā brīdī es to tik labi nesapratu, cik tas svarīgi, un tikai vēlāk sapratu, kā tas ir, ka tev jābūt kā tādam samtam starp dzirnakmeņiem. Jo dzirnakmeņu ir ļoti daudz, un cilvēki ir dažādi. Tas bija tiešām tāds lūzuma punkts LETĀ, jo bija tomēr no Maskavas nākošais ziņu gals, un viņi turpināja turpat strādāt. Viņi visu laiku bija bijuši paši svarīgākie, bet tagad pēkšņi akcenti pārbīdījās uz citu pusi - uz Rietumiem. Daudziem tas nebija viegli, bet viņš prata visus samierināt, noskaņojums bija labs kopumā. Vismaz mūsu stāvā.

Vai tad, kad Aivars Baumanis kļuva par LETAs direktoru, bija pacēluma laiks?

Kad aizgāju strādāt LETĀ, ar Aivaru tikos tikai kādu reizi vai divas pēc tam, kad viņš mani bija pieņēmis darbā, jo viņu uzreiz paņēma projām. Pēc Aivara aiziešanas aģentūra bija bez vadītāja pusotru gadu. Nākot uz šo interviju, es sameklēju rakstu, ko rakstīju 1993.gada februārī un kas tika nopublicēts „Dienā" - ka LETA pusotru gadu strādā bez vadītāja. Tā kā nekā tur priecīga nebija. Mehānisms uz priekšu vēlās, bet tam vajadzēja radikāli mainīties. Tas, kā viņš ripoja, tā vairs nevarēja turpināties - no dažādiem aspektiem. Kad es aizgāju strādāt LETĀ, darbs bija ļoti neefektīvs. Bija liels kadru sastāvs, kas nodarbojās ar lietām, ar ko nebūtu jānodarbojas. Piemēram, bija cilvēks, speciāli algots, kas visu savu laiku uzskaitīja rindiņas, cik informācijas bija saražots attiecīgajā dienā. Šodien to nevar iedomāties, bet tajā laikā tāds amats bija. Briesmīga bija tehniskā bāze. Tā bija tehnika, kas bija atnākusi no Maskavas 1982.gadā - smagi termināļi, kas strādāja briesmīgi un savu laiku bija nokalpojuši. Bija pienācis laiks citai tehnikai, bet citas tehnikas nebija. Bija viens vecs sagrabējis dators, uz kuru nāca "Reuters" ziņu lente, un adatu printeris. Nemitīgi printera tintes trauciņš bija tukšs un mēs strādājām ar trakām miglu bildēm. Tomēr nāca no Ārlietu ministrijas, ja nemaldos, arī no Saeimas ņemt informāciju, jo tā bija vienīgā ziņu lente, kas tajā laikā pienāca no Rietumiem Latvijā. Līdz ar to tas kvantums, kāds tika drukāts, bija milzīgs. Tie bija ruļļu ruļļi. Nāca, piemēram, sporta žurnālisti pēc sporta informācijas, notika ļoti liela drūzmēšanās, lai tiktu pie šīs informācijas. Cik ilgi tas varēja vilkties? Un arī LETAS sarežģītais materiālais stāvoklis. LETA bija Ministru padomes īpašums, bet līdzekļi nekādi netika piešķirti. Visi līdzekļi bija jānopelna pašiem, pārdodot savu informāciju. Varat iedomāties, par kādām cenām 1991.gadā bija iespējams ko pārdot, bet tajā pašā laikā jāmaksā "Reuters", jo viņu lenti mēs izmantojām. Pāris mēnešus viņi ļāva iepazīties ar savu lenti, bet pēc tam jau bija jāmaksā, taču naudas nebija. Tad tika atlaisti cilvēki, vadītāja nebija, LETA bija iekļauta neprivatizējamo uzņēmumu sarakstā, un tā tas vilkās. Tad nomira direktora vietnieks Ēriks Kehris, palika vēl viena vieta brīva. Atceros, ka manas jūtas pret LETU tolaik... Vēl, kad Kehris bija dzīvs, tika izdota pavēle, ka nedrīkst tulkot ārzemju ziņas vairāk nekā noteiktu skaitu. Tās bija kādas 150, 200 rindiņas, kaut kāds niecīgs skaitlis, jo nevarēja cilvēkiem vairāk samaksāt. Viss bija jāsašaurina, jāierobežo. Un tad es uzrakstīju rakstiņu, kur arī tas viss bija, bet, piemēram, no otrā stāva, kur strādāja vietējo ziņu žurnālisti, atsauksmes bija tādas: kā viņa drīkstēja, kas viņai deva tiesības. Nu, labāk neko nedarīt? Varbūt, ka nevajadzēja, bet neko sliktu arī ar to es neizdarīju.

Kāda tolaik bija ziņu aģentūras struktūra?

Bija fotohronika, bija vietējās ziņas un ārzemju ziņas. Kad es gāju prom, tad bija doma, ka būs sporta ziņas, es pat pieņēmu darbinieku, kas būs sporta ziņu tulks.

Vai mēģināji iedibināt LETĀ tos standartus, ko apguvi kursos?

Es to pastāstīju, cik es varēju. Man jāsaka, ka tie, kas bija tulkotāji, bija ļoti apzinīgi un inteliģenti cilvēki, un mums nebija nekādu problēmu. Mēs darījām to, ko mēs tajā brīdī varējām vislabāk izdarīt. Bet nevar uzlēkt augstāk, nekā tu vari. Piemēram, ja tev tehnikas nav, par kādu operativitāti var vispār runāt. Rakstījām uz termināļiem, kas bija tādas lielas, briesmīgas, smagas kastes.

Jums bija maiņu darbs?

Jā, viens nāca no pusdeviņiem līdz trijiem, un tad nākamais no trijiem līdz deviņiem. Tas bija interesants darbs. Varēja izlasīt visu, kas notiek pasaulē. Jāsaka, ka es vēl joprojām aizeju mājās un uzgriežu BBC, jo tas ir objektīvāk nekā pie mums. Jo mums tā krieviskā orientācija ir dzīva vēl joprojām. Ja mēs paskatāmies mūsu ziņu raidījumus - piemēram, par Baltkrievijas vēlēšanām var nez cik vakarus no vietas un nez cik garu garos sižetus taisīt, bet, piemēram, par Austrijas parlamenta pirmstermiņa vēlēšanām, kas man, piemēram, liekas ļoti interesanti, nav nekā.

Vai tolaik kolektīvā bija priekšstats par pirmskara laika LETU?

Nē, es domāju, ka nē. Man liekas, ka tādi cilvēki vairs LETĀ tajā laikā nestrādāja. Tad bija visi padomju laikā strādājušie. Tulkotāji no angļu valodas, kas atnāca, bijām tikai kādi četri pieci. Nekādas sarunas par pirmskara posmu nebija.

Tu man rakstīji par "Latinforma" nosacīto garu. Kas tas bija?

Padomju laikā bija tā, ka viņi skaitījās svarīgākie, viņiem pirmajiem pienāca informācija, viņi deva savus rīkojumus uz redakciju - ko darīt, ko nedarīt, ko drukāt, kādā apjomā. Protams, ka ne jau nu viņi visu izlēma, gan jau tur bija priekšnieki, bet viņi tomēr bija kaut kāda priviliģēta šķira salīdzinājumā ar žurnālistiem, kas strādāja presē. Tās attiecības tomēr bija tādas - mēs labāki, augstāki. To garu pat gaitenī varēja just, ka tie redaktori, kas TASS ziņas gadu desmitiem uzraudzījuši, tā jūtas - nu, ko tu te tāds no malas atnācis. Jaunatnē strādājot, biju pieradusi pie lielākas brīvdomības, pie normālām cilvēciskām attiecībām. LETĀ tas viss notika stīvāk. Aizejot uz plānošanām, viss notika tā stīvi. Man tas bija jocīgi, bet arī galvu par to nelauzīju.

Tolaik tika nodibināta arī aģentūra BNS. Kādas atmiņas ir par šo notikumu?

Protams, ka viņi bija konkurenti. Bija neskaidrība, kā tās attiecības atrisināsies. Biju aizbraukusi uz mācībām Prāgā, kur bija citas Eiropas nacionālās ziņu aģentūras, un tur izskanēja arī tāds fakts - ja tirgus ir mazāks par četriem miljoniem iedzīvotāju, ziņu aģentūra nemaz nevar pastāvēt, tam nav pamata. Arī man nebija pilnīgi skaidrs, kā šis mehānisms varētu darboties, no kā var nākt nauda, lai ziņu aģentūra varētu pastāvēt, jo kaut vai tās Rietumu ziņu lentes, tehniskā bāze, cilvēki - tie ir lieli līdzekļi. Un - jo labāk grib strādāt, jo lielāki līdzekļi nepieciešami. Kā to nodrošināt, nezinu, man nebija tas skaidrs un vēl šobrīd man nav skaidrs, kā gali tiek savilkti kopā.

Kāpēc LETAi tolaik gāja tik grūti?

Tāds tas brīdis bija. Es intereses pēc avīzes pašķirstīju, lai atcerētos, kas tajos laikos notika. Tad arī Godmanis bija premjers, un 1992. gada aprīlī "Dienas Biznesā" pirmajā lappusē bija virsraksts „Kā rast naudu Latvijas budžetam?". Interesanti, ka tagad mēs esam tieši turpat. Tolaik visur bija grūti, piemēram, ražošanas kopapjoms divos mēnešos krities par 24%, 62% uzņēmumu sašaurinājuši ražošanu, nodokļi nožņaugšot biznesu. Tāds bija laiks. Es sagaidīju, kad LETĀ tiek iecelts direktors, to es piedzīvoju. Atnācu no atvaļinājuma un visi bija kā spārnos - mums ir vadītājs, un viņam ir lieli plāni, nu tikai būs. Patiesībā es nezinu, cik ir pieklājīgi vai nepieklājīgi to teikt, bet tas bija diezgan noziedzīgs solis. Tolaik gan tas nebija retums. Tas bija cilvēks, kurš nebija izturējis ierēdņu eksaminācijas komisiju, viņš netika atzīts par derīgu ierēdņa darbam un tika iecelts LETĀ par direktoru. Tas bija ar Edvīna Inkēna aktīvu svētību, kurš bija premjera padomnieks tajā laikā. Un tad sākās.

Vai domā Jāni Galviņu?

Jā, tas ir viņš. Mēs zinām, ka viņu noņēma no darba tikai tāpēc, ka tur iejaucās jau starptautiski spēki, ja tā var teikt. Viņš iegāja ASV Informācijas birojā, vandāliski izrīkojās, un tur iejaucās apsargs. Vai tas ir alkoholisms, vai tās ir narkotikas, vai garīga slimība vai kādas citas problēmas. Redzēju, ka nav nekādu cerību, ka kaut kas varētu mainīties, un aizgāju pie Inkēna un vaļsirdīgi parunājos. Es vienkārši satraucos, kas būs tālāk, skatoties, kā tiek šķiesta nauda un kā tiek radīts starptautisks "nesmukums". Tad atnāca Inkēns uz LETU un pateica: Intai slikts raksturs, neprot sastrādāties ar jaunu kolēģi. Nu ko, man vispār raksturs ir slikts, tas ir, - kur slikts, kur labs, bet šajā gadījumā tas nav kritērijs. Un tad es aizgāju.

Kāds ir Tavs redzējums, kas notika pēc tam? Jo stāsti par dažiem nākamajiem gadiem līdz privatizācijai ir pavisam skumji.

Kad gāju projām, tiku ieskaitīta revīzijas komisijā, kas pārbaudīja finansiālo situāciju. Toreiz LETAI nebija neviens rublis vai lats zaudējumu, bija "pa nullēm". Tā bija „sažņaugtas jostas" politika. Pēc tam es jau lasīju, ka tiek paziņots, ka nu ir klāt bankrots. Bija jau arī viens brīdis, kad LETA bija privatizēta un man piedāvāja iet atpakaļ. Es pat biju aizgājusi, bet sapratu, ka veca mīla ir aizgājusi un nav tur, ko vairs kustināt. Ir jāiet uz priekšu.

Kur pēc tam strādāji?

Aizgāju uz žurnālu „Liesma", un tas jau vien nozīmē, ka es īsti nesapratu, kas notiek. Ļoti īsu brīdi pastrādāju, un „Liesma" jau bija tuvu bankrotam. Nebija vairs naudas, par ko taisīt žurnālu. Pēc tam paliku bez darba. Tas bija briesmīgs laiks. Man nebija darba, nevienu neinteresēja, vai es kaut ko māku, vai es kaut ko varu, vai esmu bijusi ASV žurnālistikas meistarības kursos un "Reuters Foundations" Londonā. Es nedomāju, ka mana kvalifikācija bija sliktākā, bet bija tāds laiks, kad žurnālisti ar zināšanām Latvijā nebija vajadzīgi. Es nezinu, vai šis laiks ir pavisam beidzies, bet nu jau kādus gadus ir nedaudz labāk. Nu jau drīksti teikt, ka nodarbojies ar žurnālistiku. Pirms tam tas tika uzskatīts par pilnīgu "bezceri".

Kā Tu tagad uzlūko LETU?

Tas nebūtu objektīvi, ko es tagad teiktu par LETU, jo tad man būtu bijis jāseko, ko un kā viņi raksta, kāda ir efektivitāte, salīdzināt ar citām ziņu aģentūrām. Pāršķirstīju vecās avīzes un sapratu, ka nedaudz rūgtuma ir palicis no tā laika. Tīri cilvēciskās lietas, kas man ar LETU saistījās - čīkstošas grīdas, tumši gaiteņi, liels klusums, kāds iestājās, kad cilvēku skaits samazinājās tajā lielajā, skaistajā mājā. Es to uztvēru traģiski, jo man likās, ka kādreiz šeit strādājuši ļoti inteliģenti, apsviedīgi cilvēki, ar labām manierēm, baltos kreklos, spodrinātās kurpēs, bet tas viss ir kaut kur pagaisis un viss kļūst arvien ļaunāk. Tagad, kad es tā pārdomāju, es samierinos ar to visu, jo tāds bijis laiks. Būtībā žēl ir tikai tā, ka šodien atkal Godmanis saķer galvu un mēs esam tur pat. Nekādi secinājumi nav izdarīti, kas tajā laikā tika izdarīts pareizi un kas nē. Un ne tāpēc, lai kādu kauninātu, bet tāpēc, lai mēs nemitīgi neatrastos uz šī grābekļa.

Ko Tu vēlētu LETAi jubilejā?

Es varētu tikai vēlēties, lai LETA veidotos par augstvērtīgu profesionālu ziņu aģentūru. Tas ir tas pats, ko es novēlētu visai mūsu žurnālistikai - audzēt profesionālismu. Es uzskatu, ka šobrīd (nerunājot par LETU) ir ļoti bēdīga situācija. Zemāk par zāli. Lai ziņu aģentūra zeļ un plaukst!

LETA Video      Laikraksts Diena Kinofotofonodokumentu arhīvs

© LETA 2008 | Lietošanas noteikumi
Marijas 2, Rīga, LV 1050, Latvija | tālr.: 67222509, fakss: 67223850 | e-pasts: marketing@leta.lv