Imants Prēdelis

LATINFORM fotogrāfs

Strādājis LATINFORM no 1978.-1987.gadam

Video:

LATINFORM fotogrāfi vienmēr eksperimentējuši ar bildēm un tehniku

Intervēja Dace Ozoliņa

Bijušajam LATINFORM fotogrāfam Imantam Prēdelim, ja ļautu vēl kādu dienu nostrādāt aģentūrā, tad viņš rīkotu līdzīgu pasākumu akcijai „Viena diena Latvijā.” Tomēr, kavējoties atmiņās, ataust vairāki pasākumi un notikumi, kas, strādājot LATINFORM, viņa kā fotogrāfa dzīvi ir padarījuši interesantu. Pats svarīgākais ir fakts, ka eksperimenti ne tikai ar bildēm, bet arī ar tehniku I.Prēdelim un viņa toreizējiem kolēģiem bija ļāvuši kļūt par labākajiem fotogrāfiem Latvijā.

Viss sākās ar radio aparātu, kuru nopirku par honorāru, ko es saņēmu izdevniecībā „Avots” par grāmatu „Padomju Latvija”, jo tajā tika publicētas manas bildes. Atceros, ka radioaparāts maksāja 200 rubļus, taču minētās grāmatas iznākšana pielika punktu manam darbam LATINFORM. Varētu teikt, ka tas bija operatīvais iegansts, lai teiktu: „Prēdeli, Jūs guvāt bezstrādes ienākumus. LATINFORM Jums maksā algu, bet tajā paša laikā Jūs atļāvāties savas bildes publicēt kaut kādā grāmatā un par to saņemt honorāru. Līdz ar to Jums nav vietas tādā organizācijā kā LATINFORM.” Tomēr, pēc manām domām, patiesais iemesls, kāpēc man palūdza atstāt darbu LATINFORM, bija fakts, ka paralēli darbam LATINFORM es biju Žurnālistu savienības Foto sekcijas vadītājs, kurš kā atsevišķas organizācijas pārstāvis, kura uzdevums bija rūpēties par savu kolēģu radošo attīstību un izaugsmi, izcīnīja, ka fotokorespondenti vakaros pēc darba var izmantot foto laboratoriju. Šāda situācija ļāva katram uzkopēt bildes, kuras pašam patīk un nav kauns rādīt, tomēr šajā gadījumā saskatīja draudus, ka kāds izmantos šo brīvību, lai savas bildes par 3 līdz 4 rubļiem nopublicē citur. Esmu par to domājis ilgi un arvien nesaprotu, kāpēc tā notika. Iespējams, tas bija kādu politisku vai drošības apsvērumu dēļ darīts. Tajos laikos mums jau neviens neteica patiesos iemeslus, lai gan toreiz LATINFORM Fotohronikas vadītājs bija Boriss Koļesņikovs, bet arī viņš mums neko sīkāk nepaskaidroja.

Vai Jūs atceraties, kurā gadā tas notika?

Es uzreiz nevarēšu atbildēt, jo pārcelšanas kārtībā es nonācu LATINFORM no laikraksta „Padomju Jaunatne” un pārcelšanas kārtībā no LATINFORM aizgāju uz izdevniecību „Avots”. Pēc pārcelšanas bija arī sākusies Atmoda, tad jau sanāk kādi divi vai trīs gadi pirms 1991.gada.

Kurā gadā Jūs sākāt strādāt LATINFORM, kā tas notika, lai gan Jūs minējāt, ka uz LATINFORM tikāt pārcelts?

Es strādāju laikrakstā „Padomju Jaunatne” par atbildīgā sekretāra vietnieku, un manos pienākumos bija trīs dienas nedēļā maketēt avīzi, kā arī sagatavot svētdienās avīzes pirmo lapu. Parasti tēmu es uzzināju trešdien un piektdien tā lapa man bija jānodod. Bija dienas, kad es lapu sagatavoju tikai sestdien no rīta. Toreiz avīze iznāca augstspiedē un vēl nebija Preses nama, lai gan, pateicoties šim darbam, es iepazinos ar avīzes izdošanas pilno ciklu. No avīzes uzzīmēšanas uz papīra, tad bija tās maketēšana, ilustrāciju sagatavošana, aplauzumu vadīšana tipogrāfijā augstspiedē, kad visi teikumi bija jālasa spoguļrakstā. Visas lapas tika saliktas svinā, un korektūras darbi tika veikti pie burtu lejamās mašīnas. Laikraksta sagatavošanas grafiks mums beidzās plkst.22, un grafika kavēšana draudēja ar prēmijas atņemšanu visiem redakcijas darbiniekiem. Savukārt kolektīvo prēmiju piešķīra tad, ja avīze netika kavēta vairāk par trim reizēm mēnesī. Lai gan bija arī izņēmumi, kas notika pat manā dežūras laikā, kad apzināti nokavējām avīzes nodošanu. Tā viena reize bija, kad gaidījām ziņu no LATINFORM. No aģentūras atnāca informācija krievu valodā, ka ASV kosmonauti ir izkāpuši uz Mēness, un tāpēc kavējāmies, jo no krievu valodas tekstu mums vajadzēja pārtulkot uz latviešu valodu.

Tas jau ir unikāls gadījums, kura dēļ bija vērts kavēties!

Tiešām, tā dēļ varēja kavēties, un tāpēc pieņēmu lēmumu par avīzes kavēšanos, mums to neieskaitīja kā kavēšanu. Jā, strādājot laikrakstā, man bija bieža saskarsme ar LATINFORM, lai gan no tā visas ziņas nāca krievu valodā.

Tie bija laikraksta vai LATINFORM tulki, kas pārtulkoja tekstu?

Tie bija LATINFORMN tulki, bet, lai zinātu apjomu, mēs vispirms skatījāmies variantu krievu valodā, aptuveni izrēķinājām, cik garš būs latviskais teksts, atstājām vietu avīzē un tad gaidījām tulkojumu. Tāda bija mana saskarsme ar LATINFORM, acīmredzot manis veidotās svētdienas izdevumu pirmās lapas bija iepatikušās un saņēmu darba piedāvājumu no LATINFORM. Ļoti ilgi nevarēju saņemties aiziet prom no laikraksta, atceros, ka lēmuma pieņemšana ilga trīs mēnešus, es pat baidījos pacelt telefona klausuli, lai nebūtu jārunā ar B.Koļesņikovu. Tomēr viņš mani pierunāja: „Viss, trīs mēneši ir pagājuši, es ilgāk nevaru gaidīt. Mēs tev dosim labu aparatūru, un tad tu redzēsi, kādas tai ir priekšrocības. Kā arī darbs LATINFORM ir ar izaugsmes iespējām!” Protams, es piekritu strādāt LATINFORM, jo manu izvēli noteica darbs ar labu fototehniku. Tiešām, tas bija svarīgs nosacījums, jo toreiz visiem nebija iespējas strādāt ar tādu fototehniku, kas bija pieejama LATINFORM. Ļoti bieži mēs paši labojām un uzlabojām veco tehniku. Piemēram, savulaik tika lietots tāds fotoaparāts „Horizonts”, un rūpnieciski šo aparātu ražoja tādu, ka pie vaļējas diafragmas tikai no četriem metriem sākās asums. Tad es domāju kā šo attālumu saīsināt, jo optika ļauj ar sevi manipulēt. Es aparātā ielīmēju kartona sliedītes apmēram pusotra milimetra biezumā, respektīvi, pietuvināju filmu tuvāk objektīvam. Tas man ļāva bildēt, sākot no diviem metriem, kam bija liela nozīme, jo „Horizonts” bija tehnika, kas uzņēma vienlaicīgi divus kadrus vienu otram blakus. Ar šādu uzlabojumu es varēju veidot panorāmas griezienu, un tāpēc šī jaunieveduma dēļ man bija iespēja dabūt unikālus kadrus, kādu nebija citiem fotogrāfiem. Atceros, ka man bija tādi gari, tievi kadri, kur priekšplāns pārgāja bezgalībā un vēl saglabājot labu asumu. Tas bija īpaši noderīgi tādos brīžos, kad bija jābildē rūpnīcas tumšajos cehos.

Vai šādus eksperimentus un uzlabojumus ar tehniku Jūs veicāt tikai LATINFORM laikos?

Jā, tas bija LATINFORM laikā, jo pirms tam es diezgan daudz fotografēju ar platleņķi, kā nebija citiem. No Egona Spuras es nopirku vecu fotoaparātu, kuram krievu laikā bija labākais platleņķa objektīvs. Ar tādu fotoaparātu varēja iegūt interesantas bildes, taču mēs LATINFORM domājām, kā dabūt daudz neparastākas bildes. Piemēram, ir bilde, kurā redzama vēl nepabeigta Zemkopības ministrijas ēka. Bilde ir interesanta ar to, ka ēka nobildēta neparastā torņu izkārtojumā – Latvijas televīzijas tornis un Doma baznīca. Tādu skatu punktu var dabūt tikai tad, kad ar buru kuģi brauc no jūras puses, tomēr ir jānoķer brīdis, kad torņi mainās. Tas ir iespējams, jo tieši tajā pusē Daugava met līkumu, tādējādi var saskatīt, kā tie torņi mainās. Tas ir ļoti īss brīdis, bet tad fotogrāfam jābūt masta vidū, sēžot ar garfokusa objektīvu.

Sanāk, ka toreiz LATINFORM Fotohronikai viens no virsuzdevumiem bija meklēt interesantus rakursus bildēm un meklēt jaunus risinājumus fotogrāfijai? No Jūsu bijušo kolēģu sacītā varēja saprast, ka LATINFORM tolaik Fotohronikā bija izveidojusies tāda radoša laboratorija!

Jā, zināt, laikā kad man palaimējās strādāt LATINFORM Fotohronikā, bija izveidojusies spēcīga foto žurnālistu komanda. Vismaz bija tāda sajūta! Jāatceras, ka LATINFORM fotogrāfi bija visspēcīgākie ne tikai Latvijā, bet arī vieni no labākajiem visā Padomju Savienībā. Lai gan jāatzīst, ka spēcīgi fotogrāfi bija arī avīzēs, piemēram, „Padomju Jaunatnē” Uldis Briedis.

Kā Jūs saviem vārdiem raksturotu nostrādāto laiku LATINFORM, ko šis laiks nozīmēja tieši Jums?

Tajā laikā no rīta, ierodoties darbā, man parasti pretī pie sava galda sēdēja vecākais Fotohronikas redaktors Jevgēnijs Fadējevs. Viņš kā ar krievu armiju ienāca Rīgā, tā arī LATINFORM palika kā fotokorespondents. Atceros, viņš vienmēr bija akurāts, ļoti pedantisks, jo pēc Fotohronikas vadītāja Vladimira Nikolājeva nāves J.Fadējevs kļuva tāds kā neformālais līderis, lai gan viņš bija vecākais redaktors. Viņš bija korekts un strikts savos ideoloģiskajos un radošajos uzskatos. Tā nu viņš katru rītu sēdēja man pretī un sacīja: „Imant, ko Tu šodien darīsi?” Ja Jūs zinātu, kā es šo frāzi nevarēju izturēt, jo zināju, ka viņa sacītajam būs turpinājums: „Vajadzētu uz rūpnīcu aiziet!” Tas tiešām bija neizturami un briesmīgi. Bet kā tu neklausīsi, protams, uz rūpnīcu aizgāju, un man bija jāatrod cilvēki, kuri labi strādā. Tādu rūpnīcās netrūka, bija pat ģeniāli darbinieki, kuri visādas lietas izgudroja. Atceros, ka tajā laikā Popova Radio rūpnīcā strādāja inženieris, kurš bija izgudrojis pusautomātu, kas lielam sakaru kabelim ar vienu rāvienu notīra visus vadu kontaktiņus, tādējādi sagatavojot tos lodēšanai. Lūk, tādus darbiniekus bija prieks bildēt, lai gan tā bija nemitīga pozitīvisma kampaņa. Toreiz lauksaimniecībai un rūpniecībai bija atvēlēta lielākā loma, bet kultūrai vismazākā daļa, lai gan arī tā bija nepieciešama. LATINFORM fotogrāfi savus labākos kadrus vienmēr sūtīja uz Maskavu aģentūrai TASS, jo bija jāizpilda obligātas normas republikas presei, kas bija 25 nopublicēti kadri mēnesī, bet 10 kadriem bija obligāti jānonāk TASS. Nu jā, bet ar to labo strādāšanu bija dažādi – jo vairāk mēs meklējām interesantas rozīnītes, jo mazāk laika atlika produktu kvantitātei. Mums bija kolēģis, kurš strādāja ļoti kvantitatīvi, bet pēc analogiem. Fotogrāfijā analogus var diezgan labi atstrādāt, it sevišķi, ja tematika atkārtojas – rūpnīca, ferma, lauki. Es tam biju par slinku.

Jūs bijāt tādi ļoti pareizi?

Es vai pārējie?

Jūs pats?

Es laikam nebiju īpaši pareizs. Es jau teicu, ka biju par slinku. Kaut gan man vienmēr bija svarīgs fons. Kadra uzbūvē vienmēr vadījos no tā, lai ir jūtama perspektīva, lai aiz cilvēka, kurš kaut ko dara, būtu vēl kas interesants. Man vienmēr ir bijis svarīgi, lai bildē būtu vismaz divi līdz trīs plāni, jo vienmēr bilde pati par sevi runā. Tāpēc mani kaitina televīzijā „runājošās galvas”.

Kas jūsuprāt ir lielākais sasniegums, strādājot LATINFORM, vai ir kāda bilde, notikums vai sajūtas, kas atmiņas padara vēl patīkamākas?

Parasti prātā paliek kaut kādi joki, kaut kādas muļķības. Tad, kad es tikko sāku strādāt, katru gadu kādam bija jābrauc uz Draudzības kurgānu. Draudzības kurgāns atradās uz PSRS republiku Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas robežas. Tas bija tāds pakalniņš, kur tika dedzināti ugunskuri. Parasti kara veterāni sēdēja ap ugunskuru un pionieri klausījās viņu stāstos. Klausījās stāstus par karu. Bet apmēram puskilometru tālāk birztaliņā, tādā apsargātā teritorijā, bija klāti galdi, pie tiem satikās visu trīs republiku vadītāji. Kad es tur biju, tad pat Ludmila Zikina dziedāja. Bet pionieri ar ordeņotajiem kara veterāniem pie plika ugunskura. Varbūt kvasa muca tur toreiz bija. No LATINFORM Fotohronikas bija jābrauc tam, kurš tajā gadā bija sācis strādāt. Pārējie darba kolēģi berzēja rokas un smējās. Uz kurgānu braucām visu dienu. Mums bija mazais moskvičs. Toreiz ar mani kopā brauca vēl divi LATINFORM darbinieki, neatceros, kā to nodaļu īsti sauca – varbūt politiskā. Kaut kas politisks tajā nosaukumā bija. Viens no līdzbraucējiem bija Valentīns Semjonovs, kurš bija, varētu teikt, diezgan dūšīgs. Viņš savulaik Vosam rakstīja runas. Viņš brauca šo pasākumu atspoguļot. Vēl brauca viens puisis un šoferītis. Mēs braucām uz Ludzu vai Krāslavu, tur viesnīcā pārnakšņojām, un četros no rīta jau bija jābrauc uz kurgānu. Aizbraucam, nobildējam visu. Izlēmām, ko tad pa nakti trieksies, pārnakšņosim pie ezera un pamakšķerēsim. Šoferītis saka – viņš piebrauks pa taisno pie ezera. Nu labi, mēs aizejam pie ezera, šis kā nebrauc, tā nebrauc. Ejam viņam pretī, redzam, viņš ar visu to moskviču iesēdies grāvī. Mēs, jau pārģērbušies, kaut cik atpūtušies, kopīgiem spēkiem izcēlām no grāvja un iznesām mašīnu uz ceļa. Aicinājām šoferi braukt pie ezera. Šoferis – vārdā Volodja – saka: „Bet es jums parādīšu, ka te var izbraukt!” Apgriež mašīnu un vēlreiz grāvī. Mēs teicām: „Nu, vecais, tagad lien pats grāvī!” Tad vēl bija jābrauc uz kolhozu, veselu nedēļu. Vienam tādi darbi, otram tādi, laika nav. Tajā brīdī sagadījās tā, ka man nekādas lielas tēmas nebija. Man esot jābrauc. Es domāju, nu ļoti negribas man vienam pašam braukt. Es aizgāju pie priekšniecības un teicu: „Kāda jēga, ja kāds brauc uz kolhozu un nav visu nedēļu darbā. Labāk tai dienā aizbraucam visi uz vienu dienu, nevis viens brauc septiņas.” Vadība domāja, domāja un beigās piekrita. Un tā mēs visi bariņā aizbraucām uz kolhozu. Tajā dienā lasījām kartupeļus un vakarā priecīgi atgriezāmies. Tāds patīkams pasākums. Man jāteic, ka mums vienmēr gribējās braukt uz laukiem. Vismaz man. Man ļoti patika braukt uz laukiem. Tēmu loks apmēram bija sadalīts. Man bija medicīna, kaut kas no zinātnes, nedaudz kultūra. Lielā mērā tas bija saistīts ar to, ka pirms tam strādāju Medicīnas vēstures muzejā. Savukārt manam kolēģim Viktoram Ļisicinam padevās rūpnīcu bildēšana. Viņam izdevās nodibināt ļoti labas attiecības ar krieviski runājošajiem rūpnīcu strādniekiem. Latviešu puikām negribējās iet uz rūpnīcām, jo labāk patika lauki. Toreiz laukos labi strādāja, labi arī nopelnīja. Tagad, braucot pa laukiem un bildējot, nokļūstot tais vietās, kurās kādreiz bijuši spēcīgi kolhozi, žēl skatīties. Katrā ziņā es vienmēr esmu bijis priecīgs par savu profesiju un par to laiku, kuru piedzīvoju. Laiks, ko laimējās piedzīvot, ir bijis ārkārtīgi interesants. Esmu ļoti pateicīgs liktenim un savai profesijai par to, ka esmu tik daudz redzējis un piedzīvojis, bijis klāt dažādos notikumos. Reti kuram ir laimējies tādā koncentrātā to piedzīvot. Domāju, ka jaunākiem kolēģiem nav šāda perioda, kas bija skaists un interesants. Ne jau viss bija slikti. Bija, protams, nejēdzības, kuras mēs vienkārši izslēdzām, un tos uzdevumus, kas bija jāveic, mēs centāmies poetizēt – skaisti rādīt, lai tas nebūtu tā virspusēji.

Ja Jums tiktu dota iespēja atgriezties LATINFORM laikos, tā būtu viena darba diena, ko Jūs tajā darītu?

Tas būtu līdzīgi kā akcija „Viena diena Latvijā”, kurā mēs aktīvi iesaistījāmies. Tas bija ļoti nozīmīgs notikums. Es kādreiz bildēju pulksteni, kas nu jau tagad ir nojaukts. Tas notika četros no rīta. Gribētos kaut ko tādu, kas sākas no jauna. Līdzīgi kā toreiz. Kad lika Pētera baznīcas gaili. Ir bijušas tās pirmās lietas. Man vienmēr ir paticis būt klāt tādās reizēs. Es atceros, ka Valmieras slimnīcā sāka izmantot lāzeru asinsvadu koagulācijā. Tas bija pirmo reizi Padomju Savienības rajona slimnīcā. Es braucu un to bildēju. Tas bija ārkārtīgi interesanti, kā ar lāzeru aizkausē asinsvadus. Esmu piedalījies operācijās, kur galvas smadzeņu asinsvadus operē caur pacienta roku. Kādreiz bija notikums, ja kaut ko uzceļ, iedarbina. Atceros, kā braucām bildēt Vanšu tilta atklāšanu, kuru „atklāja” kādas trīs reizes. Pirmais ātrās palīdzības busiņš RAF rūpnīcā. Koncepciju izstrādāja Georgs Andrejevs. Tāds pirmās palīdzības mikroautobuss bija pirmais Padomju Savienībā, un tas ir dokumentēts bildēs. Gribētu fotografēt tos cilvēkus, kas ieies Latvijas vēsturē. Ir tādi cilvēki, kuri atstāj zīmes. Pēdējā laikā presē, īpaši krāsainajos žurnālos, redzam tikai virspusējo, pavieglo, retāk – nopietnus sižetus.

Ko Jūs novēlētu LETA 90 gadu jubilejā?

Patiesībā viss ir ļoti vienkārši, LETA un bijušajiem kolēģiem es gribētu novēlēt vienmēr būt pirmajiem. Pat ātrākiem par pirmajiem, jo notikums ir sācies, pirms vēl ir sācies. Fotogrāfam ir jābūt pirms sākuma un drusku pēc beigām. Un tad vienmēr būs labākā bilde.

LETA Video      Laikraksts Diena Kinofotofonodokumentu arhīvs

© LETA 2008 | Lietošanas noteikumi
Marijas 2, Rīga, LV 1050, Latvija | tālr.: 67222509, fakss: 67223850 | e-pasts: marketing@leta.lv