Ilmārs Znotiņš

LATINFORM un LETA fotogrāfs

Strādājis LATINFORM un LETA: 1987. - 1992.gadam

Video:


LETA kā viena no labākām skolām fotogrāfiem

Intervēja Dace Ozoliņa

Ilmārs Znotiņš savulaik uz LATINFORM atnāca kā students praksē, bet tikai pēc tam jau nostrādājot kopā ar tolaik tik labi zināmiem fotogrāfiem – Uldi Pāži, Jāni Krūmiņu un Imantu Prēdeli viņš atzīts, ka savulaik LATINFORM un LETA ir bijusi kā vislabākā skola fotogrāfiem.

Pirmā darba vieta man bija laikrakstā „Padomju students”, kur es sāku strādāt jau studējot. Vēlāk strādāju Rīgas rajonā avīzē „Darba balss”. Studēju Latvijas Universitātes (LU) Žurnālistikas fakultātē un tad par manu pirmo prakses vietu kļuva ziņu aģentūra „LETA”, toreiz to sauca LATINFORM.

Kas toreiz strādāja LATINFORM Foto hronikā?
O, ļoti laba komanda. Tāpēc arī izvēlējos tieši LATINFORM. Es cerēju ļoti daudz iemācīties. Un tā arī notika. Tur strādāja Uldis Pāže, ko es uzskatu par savu skolotāju. Tajā laikā vēl bija Ints Kalniņš - foto reportāžas grands, Māris Bērsons, Valdis Semjonovs, Boris Koļesņikovs un Viktors Ļisicins. Tāpat tur strādāja Juris Ikoļņikovs, kā arī nelaiķis Fadējevs. Attieksme pret mani bija labvēlīga, jo mani ņēma līdzi un visu rādīja. Vai nu rādīja, vai arī es varēju vienkārši skatīties, kā to dara. Tas bija laiks, kad es mācījos, jo tā bija mana pirmā skola fotogrāfijā. Pāris mēnešus pēc prakses beigšanas man piedāvāja darbu Foto hronikā, ko es ar lielu prieku pieņēmu. Es gan tajā laikā dabūju arī specializāciju Maskavas Universitātē, kur mācīja tieši foto žurnālistiku, jo LU to nemācīja. LU kā pasniedzējs strādāja docents Daugavišs, kurš lasīja viena semestra kursu par fotogrāfiju, bet tas bija ļoti vispārīgs kurss, drīzāk stāsts par fotogrāfijas filozofiskajām un psiholoģiskajām izpausmēm nekā par to, kas ir foto žurnālistika. Divus gadus es vēl mācījos Maskavas Universitātē pie foto reportāžas grandiem, vienlaicīgi strādāju LATINFORM un mācījos LU. Tā tas viss sākās un turpinājās līdz 1992.gadam.

Un pa vidu bija šis pārmaiņu laiks...
Jā, es trāpīju ļoti interesantā laikā. Es varbūt to ideoloģiju neizjutu tik daudz, vienīgais, ka Vovilovičs- tā mēs Fadējevu saucām tādā mīlināmajā vārdiņā - vienmēr atgādināja, ka ļoti svarīgas „ķemas” (tēmas) ir rūpniecība un ražošana: „Jūs tur uz to kultūru tā mazāk. Rūpniecība, ražošana – ļoti labas „ķemas”. Toreiz tas likās – ah, cik briesmīgi iet uz to rūpnīcu! Bet, kad tā padomā, tad mācoties no kolēģiem, varēja arī ļoti labas bildes taisīt. Un no šodienas perspektīvas skatoties, tu nemaz īsti rūpnīcā iekšā netiec, tevi nelaiž, jo tas ir privātais bizness. Savukārt toreiz tevi ar prieku sagaidīja – jā, pie mums brauc korespondents! Visādi leģendārie stāstiņi par..., ne par mani, bet par citu kolēģu braucieniem uz kolhozu, fotografēšanām, par Jāni Krūmiņu, par braukšanu uz kādu tolaik slavenu kolhozu.

Tas ir stāsts par Jāni Krūmiņu un „ziepju” fotoaparātu?
Jā, jā tas ir varens stāsts! Lūk, tad es tā lēnām augu, augu, un tad sākās pārmaiņu laiks, kad pie mums sāka viesoties ārzemju kolēģi no Associated Press, Reuters. Rietumu pasaule bija izsalkusi pēc mūsu bildēm. Īpaši aktuāli tas bija 1991.gadā, Barikāžu laikā, kad „LETA” bija pilns ar ārzemju foto žurnālistiem. Viņi nāca pie mums un savas bildes sūtīja uz savām redakcijām. Es domāju, ka tajā laikā mēs bijām lielākais spēks kāds vien ir iespējams, jo mēs spējām citām pasaules valstīm ar bildēm parādīt, kādi notikumi toreiz notika Latvijā.

Kāda tolaik bija foto tehnika?
Toreiz ar fototehniku bija diezgan sarežģīti, jo to pirka TASS centralizēti par valūtu. Tā kā uz mums skatījās kā uz provinci, tad arī fototehnikas iegāde arī nebija pirmajā vietā. Tā kā mācījos Maskavas Universitātē, tad bieži sanāca doties braucienos uz Maskavu un tajos brīžos izmantoju iespēju apmeklēt TASS centrālo biroju, lai staigātu no viena kabineta uz otru ar lūgumu piešķirt mums kādu tehniku. Dažbrīd man palaimējās, jo mana tēva draugs, TASS fotohronikas inženieris-mehāniķis, cilvēks, kas laboja fotoaparātus, bija man gandrīz krusttēva vietā. Viņš man lielā mērā palīdzēja. Pirmie ieguvumi tehnikas ziņā bija lietotie fotoaparāti. Taču ik pa laikam mēs dabūjām arī pilnīgi ko jaunu. Arī tādā veidā man tas bija izaicinājums, katru reizi dabūt no Maskavas kaut ko pa drusciņai. Var pat teikt, ka tajā laikā es no fotokorespondenta biju izaudzis jau par foto redaktoru.

Tas jau bija atjaunotās aģentūras „LETA” laikā?
Tas jau bija atjaunotās aģentūras „LETA” laikā. Un, ja mēs runājam par šo laiku, tad man ar ļoti labu vārdu jāpiemin atjaunotās ziņu aģentūras „LETA” pirmais direktors Aivars Baumanis, jo būtībā mans labākais periods radošā un citādā ziņā bija tieši šis laiks. Tas bija laiks, kad mainījās redakcijas sistēma. A.Baumanis pavēra logu uz rietumiem. Viņa vadīšanas laikā man bija divi fantastiski braucieni, kas lielā mērā paplašināja manu redzesloku, kas bija atšķirīgs no Maskavas, lai gan Maskavā bija ļoti labs līmenis - fotogrāfi, kas strādāja TASS Foto hronikā, bija augstas klases puiši. Pirmajā reizē es tiku aizsūtīts stažēties uz Dāniju, uz nelielu avīzi „Bornholmas spiede”, kas atrodas uz Bornholmas salas, bet šī nelielā avīze mums tehnoloģiski bija priekšā gadus piecus. Man bija ko redzēt, bija ko darīt. Bija ļoti interesanti, un pēc atbraukšanas bija iedvesma strādāt savādāk. Un pēc tam es tiku sūtīts mācībās uz Londonas Universitāti, kur klausījos lekciju kursus par ekonomikas ziņām. Tas bija kurss, ko piedāvāja Londonas Universitāte sadarbībā ar aģentūru Reuters. Man tas bija liels izaicinājums, jo toreiz aģentūrā kā jaunais censonis biju vienīgais, kas zināja angļu valodu, bet angļu valodā mācīties bija pavisam savādāk. Pirmajās trīs dienās es domāju, ka es sajukšu prātā, jo nepārtraukti bija sajūta, ka es neko nesaprotu, tomēr rezultātā iekaistes darbu uzrakstīju labā angļu valodā un saņēmu labu atzīmi. Noslēdzoties mācībām es atgriezos un tad jau vajadzēja praksē pielietot savas iegūtās zināšanas, tomēr apstākļi Latvijā nebija tik labvēlīgi, lai uzsāktu ko jaunu. Tā es ar savām zināšanām paliku pie fotogrāfijas, par ko šodien esmu priecīgs. Iespējams, ka es būtu bijis labs ekonomikas ziņu nozarē. Jebkurā gadījumā, kopumā „LETA” bija lielisks „placdarms”, kurā es izaugu, sagatavojos tālākajam, bet tad man kļuva par šauru. 1992.gadā, kad viss sāka ļodzīties un brukt un valstī bija citas prioritātes, tāda pati neziņa par nākotni valdīja arī „LETA”. Mans bijušais „LETA” kolēģis Ints Kalniņš aicināja mani un vēl vienu kolēģi Aivaru Liepiņu dibināt pašiem savu aģentūru. Tā mēs tajā laikā 1992.gadā nodibinājām foto aģentūru „A.F.I.”, kura strādā vēl šodien, taču bez manis un Aivara.

Uldis Pāže bija Tavs skolotājs. Ko Tu no viņa iemācījies?
Es iemācījos skatīties un redzēt fotogrāfiski. Tas, kā mēs redzam notiekošo sev apkārt, nenozīmē, ka pieliekot aci pie fotoaparāta tas izskatīsies labi, interesanti un pievilcīgi. Es iemācījos fotogrāfisko domāšanu - kā parādīt, kas notiek, nevis vienkārši fiksēt to, kas ir. Es izmantoju kompozīcijas elementus, tehniskās iespējas, fotogrāfijas un radošās iespējas. Uldis teica: „Tev nav jāspiež tikai poga. Domā radoši!”. Es no Ulda esmu ieguvis tieši radošo, cik nu es to spēju. Uldi es pārspēt nevaru, jo Uldis ir īsts mākslinieks. Es drīzāk esmu fotoreportieris. Uldis tiešām ir mākslinieks. Cepuri nost viņa priekšā!

Un fotogrāfu akcijas? Vai Jūs tajās piedalījies? Piemēram, Ulda Pāžes akcijās?
Godīgi sakot, mani tajās akcijās vēl neņēma. Iesējams, es vēl biju par jaunu un zaļu. Es šīm akcijām biju kā tāds starpnieks, es par tām zināju, bet nepiedalījos, lai gan palīdzēju tās īstenot. Mums tajā laikā bija liela problēma ar krāsu filmiņām. Uldim ļoti patika strādāt ar krāsu. Viņam ir arī lieliska krāsu domāšana. Kad braucu uz Dāniju, paņēmu līdzi Ulda purva akcijas bildes. Es tās pārdevu vienam izdevumam un par šo naudu atvedu filmiņas.

Vai bez Ulda Pāžes bija vēl kādi kolēģi, kurus Tu atceries?
Pareizi, es aizmirsu pieminēt vēl vienu kolēģi, kurš arī spēlēja nozīmīgu lomu tajā laikā. Tas ir Andris Eglītis. Viņš gan drīz aizgāja, vai otrādi – es atnācu un viņš aizgāja. Tāpat kā Ints. Andris arī piedalījās tajās slavenajās akcijās. Mūsu vidū bija mākslinieks Rūdolfs Pīpkalējs, kura vairs nav. Un mūsu slavenais Leons, laborants, pēc dabas mākslinieks, kopēja lieliskas bildes. Man noteikti jāpiemin Dacīte, kas arī kopēja bildes. Un Aija Brence, kura strādāja pie tā saucamajām „patborkām”. Viņa atlasīja bildes un taisīja tādus kā fotoplakātus. Uz plakāta bija kādas četras bildes ar tekstiem. Tirgoja skolām, uzņēmumiem un iestādēm, lai parādītu, kā rit dzīve padomju Latvijā. Būtībā viņa to darīja ļoti labi. Un vēl viena lieta, par ko es atceros ir paveiktā darba analīze, kas, manuprāt, pietrūkst šodien un vakar, un aizvakar. Katru piektdienu bija tā saucamās „plaņorkas”, kad pie viena galda apsēdās visi fotogrāfi un izskatīja iepriekšējās nedēļas devumu. Bija viens ziņotājs, kas salika visas bildes uz galda, ko pagājušo nedēļā bija paveikuši visi fotogrāfi. Katrs izstāstīja, kas ir bildēts, kas pēc viņu domām ir labi, kas nav tik labi. Un tad izteicās visi fotogrāfi. Pēc tam tika balsots par labāko nedēļas bildi. Un visbiežāk labākā nedēļas bilde bija Uldim Pāžem. Un tas bija patīkami kabatai, bet svarīgākais, manuprāt, bija tas, ka tika izdarīta analīze, un tas mūsdienās pietrūkst visās žurnālistikas nozarēs. Mēs analizējam to, ko esam tikko izdarījuši, jo no šīs analīzes var daudz ko mācīties. Tur tu redzi to, ko tu varēji izdarīt labāk vai vispār neesi izdarījis.

Ja būtu burvju nūjiņa, un ar tās nūjiņas palīdzību Jūs varētu atgrieztos tajos „LETA”, LATINFORM laikos, kas tā būtu pa dienu, un ko Jūs darītu tajā?
Tādu dienu ir daudz, kurās es gribētu atgriezties. Es atgrieztos tajā vakarā, kad mēs ar Uldi Pāži 1991.gada janvārī dežūrējām nakts dežūrā, kas bija Barikāžu laiks. Mana sieva Mairita Znotiņa strādāja Latvijas Radio ziņās. Mūsdienās ir internets un ir ļoti daudz iespēju iegūt informāciju, bet toreiz informāciju ieguvi no cilvēku zvaniem un stāstiem. Mums bija tāda noruna - ja kaut kas ievērības cienīgs notiek, tad mēs ziņojam viens otram. Jo rakstītājs var uzrakstīt, kas tur notiek no aculiecinieka stāstījumiem, bet fotogrāfs nevar. Lūk, Mairita piezvanīja, un teica, ka „ir sācies, šauj”. Un tad mēs ar Uldi metāmies. Mēs arī sākām dzirdēt, ka šauj, bet Vecrīgā tā skaņa ir tāda, ka tu nesaproti, liekas, ka šuj no visām pusēm. Skaņa nāk pret mājām, un tu nesaproti, uz kuru pusi un kas tur nāk. Mēs ar Uldi nonācām pie Bastejkalna pa dažādiem ceļiem. Viņš aizskrēja uz vienu pusi, mēs tā sarunājām, es uz otru pusi. Uldim ir tās vēsturiskās bildes, kur gāja bojā Zvaigzne (Gvido) un Slapiņš (Andris). Droši vien gribētos atgriezties atpakaļ tajā laikā, jo ar šīs dienas galvu, es droši vien būtu sabildējis Pulicera balvas vērtīgas bildes. Toreiz es neapmulsu, bet kaut kā es neizdarīju to, ko man vajadzēja izdarīt, ko es šodien būtu izdarījis precīzāk. Bet tā jau vienmēr ir. Jo vecāks tu kļūsti, jo tev mazāk ir jāskrien, jo tu vairāk vari izdarīt. Teiksim tā. Ja ir enerģija. Bet jo vecāks tu kļūsti, jo ātrāk skrien laiks. Un tu saproti, ka tev jādara ātrāk un ātrāk, jo tavs laiks iet mazumā. Un nāk jaunie, kuri tev neļauj dusēt uz lauriem. Apmēram tā. Jaunie? Es jau tiekos ar „LETA” meitenēm ik pa brīdim. Nu meitenes jau ir labas. Bet man liekas, ka tieši pietrūkst, ko es tikko minēju, tās analīzes, tās pašanalīzes. Un meitenes cenšas un dara, bet, manuprāt, ir lietas, ko viņām droši vien varētu kāds pateikt. Kā man pateica Uldis un kolēģi, un kā man palīdzēja šīs bilžu analīzes, arī viņām vajadzētu rīkoties tieši tā. Bet viņas visas ir vēl jaunas, viņām viss vēl ir priekšā.

Ko Tu novēlētu saviem bijušajiem LATINFORM un „LETA” kolēģiem? Tagadējiem varbūt „LETA” darbiniekiem, zināmā mērā arī kolēģiem, dzimšanas dienā?
Kolēģiem, kuri visi īstenībā ir vecāki par mani, un tā ir mana varbūt priekšrocība šajā brīdī, es visiem viņiem novēlu labu veselību, jo tas ir tas, kas šajā vecumā ir vissvarīgākais. Gan Uldim, gan Borisam, gan Jurim Ikoņņikovam, gan Valdim Semjonovam. Nu kas tad mums vēl palicis? Par Māri es nezinu neko... Ā, Viktoram Ļisīcinam. Arvilu Ašerādenu es nesatiku. Ar Ašerādenu mēs strādājām kopā „Dienā”. Viņš, var teikt, bija liels priekšnieks, es nē. Es biju fotogrāfs. Fotogrāfa pozīcijā vienmēr ir priekšrocības. Jo tu vari zaudēt daudz ko, bet ne savas prasmes. Bet, tā kā fotogrāfija ir līdzīga klavierspēlei, lai būtu līmenī, tev ir visu laiku jāspēlē. Ja tu pārej uz administratīvo darbu, tad tu tās savas iemaņas varbūt, ka arī nezaudē. Jo, piemēram, Jānis Krūmiņš, kurš arī ir strādājis fotohronikā un ir bijis fotogrāfs, viņam vienkārši ir iekšā. Viņš var nobildēt arī šodien. Nez vai viņš ilgstoši varētu būt reportieris, smaga darba reportieris. Tā kā reportiera kājas baro, tev ir jāskrien un jābildē, bet tā izjūta viņam ir laba. Jāni Krūmiņu vēl nepieminēju, arī viņam vēlu labu veselību. Pirmkārt, vecākajai paaudzei visiem vēlu labu veselību. Jaunajiem spēju izdzīvot šajā sarežģītajā laikā. Presei ir grūti laiki. Vietā ir nācis internets, bet fotogrāfijai tas varbūt nav tik labvēlīgi kā drukātajai presei. Turēties līmenī, un izdzīvot. Tas ir tas, ko es varu vēlēt!

LETA Video      Laikraksts Diena Kinofotofonodokumentu arhīvs

© LETA 2008 | Lietošanas noteikumi
Marijas 2, Rīga, LV 1050, Latvija | tālr.: 67222509, fakss: 67223850 | e-pasts: marketing@leta.lv