Egils Zariņš

LATINFORM reportieris, LETA redaktors

Strādājis LATINFORM un LETA no 1985.-1994.gadam

 

Video:

No sporta reportiera par LETA galveno redaktoru

Intervēja Mārtiņš Lukaševičs

Pirmais atjaunotās ziņu aģentūras LETA direktors Aivars Baumanis intervijā atzina, ka 90.gadu sākumā atjaunot LETA izdevās, pateicoties jaunajiem censoņiem, kuri jau kādu laiku bija pastrādājuši LATINFORM un pakļāvās izaicinājumam strādāt jaunos apstākļos. Viens no tādiem bija Egīls Zariņš, kurš LATINFORM darbu sāka kā sporta nodaļas reportieris, vēlāk kļūstot par galveno redaktoru, taču aicinājumam uzņemties LETA direktora pienākumus viņš neatsaucās, jo 1994.gadā E.Zariņš bija nolēmis ziņu aģentūras darbu nomainīt un doties strādāt uz televīziju.

Īsāk sakot, LETA nokļuvu tāpēc, ka ne pārāk labi mācījos Latvijas Universitātē. Nevis tādēļ, ka biju ārkārtīgi slinks, kaut gan slinks es arī biju, man vienkārši nebija laika mācīties. Toreiz populāri, es pat teiktu modes lieta bija dalība tautas deju kolektīvos, tā bija sava veida bohēma studiju laikos, un, protams, tad mācībām atlika mazāk laika. Augstskolā es biju „saēdies” ar katedras vadītāju, toreiz profesoru Rihardu Treiju, un viņš mani par visām varītēm gribēja nosūtīt strādāt uz Ludzu, jo 80.gadu vidū, kad es studēju, populāras bija sadales un katru studentu sūtīja uz kādu redakciju praksē. Protams, es to negribēju darīt un sāku meklēt pats kaut kādas vietas, kur mani varētu pieņemt darbā. Lai arī es ar savu gaisīgo attieksmi biju savu reputāciju sabojājis, man nāca talkā mācību iestādes katedra ar saviem ieteikumiem, tādējādi panākot, ka man nekādus šķēršļus neliek. Es dabūju prakses vietu Latvijas Radio un paguvu parakstīt laikrakstā „Dzintarkrasts”. Toreiz mana tēma bija sports un visas ziņas, kuras veidoju, bija saistītas ar sporta tēmu, un tad vienu dienu redaktore Elita Bernharde man sacīja, lai es izmēģinot pastrādāt par reportieri LATINFORM, jo tur Ērikam Kehrim esot viena korespondenta vieta brīva. Viņa tikai piebilda, ka tev būs jārunā ar pašu E.Kehri un jāraksta krievu valodā, jo toreiz LATINFORM kā Padomju Savienības TASS struktūrvienībā viss notika krievu valodā. Es tajā laikā krieviski nebiju rakstījis, bet, tā kā sarunvalodas līmenī to zināju labi, tad sev teicu: „Aiziet!” Aizgāju pie E.Kehra, viņš mani „notestēja”, uzdeva darbiņu - uzrakstīt par kaut kādas rūpnīcas „Alfa” fizkultūriešu kolektīvu - tajā laikā tā vajadzēja. Aizgāju, kaut ko tur uzrakstīju, un tad viņš sacīja: „Tā valoda ir drausmīga, bet principā tu vari uzrakstīt, nu izlabot mēs izlabosim, bet domā tu normāli, tā kā vajadzētu tam visam būt. Tikai ir viena problēma, ka nevar pieņemt darbā uzreiz, jo tā vakance vairs nav brīva, ja tu vari uz pusgadu kaut kur tagad noiet uz grunti, tad mēs varētu tevi paņemt.” Tad nu man izdevās pašam no tās Ludzas atsisties un pastrādāt pie Aivara Baumaņa Jūrmalas avīzē. Tad pēc kāda laika man zvanīja Ē. Kehris un teica - ja tu vēl neesi pārdomājis, tā vieta ir, un nāc uz pārrunām - pie toreizējā LATINFORM direktora Zigmunda Osmaņa. Tā es sāku strādāt Sporta nodaļā par LATINFORM sporta korespondentu no 1985.gada 1.februāra. Bez Ē.Kehra nodaļā strādāja Valērijs Kozlovs, tādējādi mēs bijām trīs cilvēku nodaļa. Protams, bija jāraksta krieviski, bet, tā kā mans kolēģis Valērijs bija bijušais krievu valodas skolotājs, viņš mani nemitīgi laboja un bezmaz lika atzīmes, beigās biju iemanījies rakstīt tajā šabloniskajā stilā.

Uzsākot darba gaitas, LATINFORM bija interesanti strādāt, zinot, ka ir jāievēro noteikti principi?

Strādāt bija ļoti interesanti tāpēc, ka tas ir 80.gadu vidus, kad vēl lielais sports Latvijā bija bezmaz nacionāla lieta, PSRS čempionāts, piemēram, basketbolā – „VEF” vai „Rīgas Dinamo” – hokejā, uzvarēja kaut kādas komandas no PSRS, tad tā bija prestiža lieta, tas sports bija nenormāli populārs, kā sava veida protests, atmoda vēl nebija sākusies, un nevarēja jau dabūt biļetes ne uz basketbolu, ne hokeju, tur bija tā, ka tikai pa „blatiem”. Taču mums bija priekšrocība, jo vienkārši darba pienākuma dēļ uz tām spēlēm bija jāiet, jo mēs taču bijām TASS sistēmā, un, ja tā, tad pa visu Padomju Savienību bija jāziņo PSRS čempionāta rezultāti, tev jāsēž hokejā, nu pēc tam jāpiezvana no Sporta pils direktora kabineta uz Maskavu TASS redakcijai, lai tikai nosauktu rezultātu pa periodiem. Tas bija viss, ko no tevis prasīja, bet tu to spēli redzēji klātienē, un tu par to vēl saņēmi trīs vai piecus rubļus honorārā. Lai arī tas bija tikai lielā sporta atspoguļojums, tajā laikā bija jāraksta arī pasūtījuma raksti - kā sporto laukos un kolhozos. Īsāk sakot, tas viss bija interesanti, jo bija reizes, kad izbraucām arī ārpus Rīgas uz oficiālām sporta spēlēm. Ļoti labi pieredzei noderēja gadījumi, kad vienu reizi gadā braucām stažēties uz Maskavu. Toreiz braucām uz TASS centrālo biroju, kas bija prestiži, jo TASS jau toreiz starptautiski tika atzīta par vienu no spēcīgākām ziņu aģentūrām, kura bija labi nodrošināta tehniski. Varu teikt, ka katru reizi, kad braucām uz turieni, varēja izjust pavisam citu elpu, jo bija jāpalīdz aprakstīt daudz lielākas sporta spēles, tas bija interesanti un aizraujoši.

Tad jau sanāk, ka Jūs tajā laikā cieši sadarbojāties ar LATINFORM fotogrāfiem, kas skaitījās vieni no spēcīgākajiem Padomju Savienībā?

Jā, protams! Tajā laikā LATINFORM latvieši bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, jo redakcija bija ārkārtīgi politizēta, pārsvarā strādāja krievvalodīgie. Jāņem vērā, ka LATINFORM jau toreiz bija spēcīgs Komunistiskās partijas rupors, jo spēcīga bija Politiskā nodaļa, kurai vajadzēja ziņot par partiju kongresiem un to lēmumiem, nekādas kļūdas nevarēji pieļaut, jo LATINFORM sniegto informāciju oficiāli izmantoja drukātie mediji. Taču Sporta nodaļa dzīvoja savu skaisto dzīvi, un mums nebija nekādas saistības ar lielo politiku, jo sports un politika negāja kopā, jo spēles rezultāts „0:1” bija rezultāts un viss. Tāpēc latvieši bijām mēs Sporta nodaļā un tad LATINFORM fotohronikā, kur strādāja tādi foto grandi kā Uldis Pāže, Ints Kalniņš, Jānis Krūmiņš, Imants Prēdelis un Boriss Koļesņikovs. Tāpēc pats par sevi saprotams, es ļoti bieži gāju pie viņiem, jo tur valdīja interesanta bohēma. Tā bija visai interesanta ārpus darba laika pavadīšana darba vietā. Pēc tam nāca Atmodas laiki, un tad jau sāka saprast, ka tur tā nevarēs un, kas bija interesanti, mani tajā laikā direktora vietnieks Dmitrijs Mitins, kas toreiz bija reālais darītājs, vienreiz mani uzrunāja un teica tā: „ Egīl, nu lieta ir tāda, pats saproti, ka šeit mainās situācija, Tev vajadzētu padomāt par profila maiņu, cik nu tu ilgi par to sportu? Mēs gribam Tevi ielikt par Politikas nodaļas vadītāju!” Es saku: „Johaidī, kas tad tā par lietu, man sports, kāda tur politika!” Lai gan toreiz Atmoda mūs visus cēla, Tautas fronte un visas padarīšanas ap to, tad kārdinājums interesēties par politiku bija liels. Es atceros, ka viņš toreiz piebilda, ka, pusgadu pastrādājot un rakstot par politiku, varēs saprast, ka tas ir lielāks kairinātājs un interesantāk nekā sports. Tagad pēc vairākiem gadiem es viņam pilnīgi piekrītu, lai gan es pats tajā politikā neesmu, bet vērot to visu ir daudz aizraujošāk.

Tad sanāk, ka Jums tā saruna bija jau 90.gadu sākumā?

Nu jā, 1985.gadā es sāku, piecus gadus pastrādāju par sporta žurnālistu pie Ē. Kehra, un tad nāca pārmaiņu laiki. Saruna notika pirms slavenās Augstākās Padomes sēdes, kad tā pieņēma 4.maija deklarāciju. Viņam izdevās mani pierunāt, un tad es kļuvu par Politikas nodaļas vadītāju.

Vai tad jau toreiz par direktoru nestrādāja Aivars Baumanis?

Vēl ne, jo A.Baumanis par direktoru sāka strādāt 1990.gada maijā. Es atceros, ka Augstākās Padomes sēdē par Ministru Padomes priekšsēdētāju tika iecelts Ivars Godmanis, ko es arī aprakstīju un LETA ziņoju, jo tad jau bija atgūts vecais nosaukums – LETA. Nezinu precīzi, kā tas viss tālāk notika, bet I.Godmanis aicināja A.Baumani uzņemties LETA vadību ar uzdevumu veikt reformas un nomainīt kadrus. Respektīvi, tas bija jādara, un A.Baumanis atnāca, un visi bija jāatlaiž no darba tajā dienā oficiāli, jo mainījās sistēma. Palikām darbā mēs trīs, - A.Baumanis kā direktors, Ēriks Kehris un es. Uz rokas visiem bija iedots papīrs, ka mēs esam atbrīvoti no darba, bet mēs zinājām, ka mēs paliekam. Un tad A.Baumanis Ē.Kehri ielika par direktora vietnieku, bet mani iecēla par galveno redaktoru. Tā mēs sākām strādāt atjaunotajā LETA.

Esot bijusi viena leģendāra sapulce, kurā A.Baumanis visus darbiniekus sasauca un paziņoja par izmaiņām, kas tur īsti notika?

Jā, to sapulci daudzmaz atceros. Viņš sacīja runu, kurā bija pateikts viss, ka situācija ir mainījusies un LATINFORM tiek pārsaukts kādreizējā nosaukumā – LETA. Līdz ar to, ka radusies jauna organizācija, visi tiekot atlaisti. Viņam bija pat frāze, ka tā vairs nav tā LETA, kas bija pirms tam, bet ir radusies pavisam jauna LETA. Atceros, ka visi sapulcē sēdēja ar tādiem saviebtiem gariem ģīmjiem, lai gan saprata, ka ir gaidāmas lielas pārmaiņas. No vecā sastāva atstāja kādus trīs vai četrus cilvēkus. Nevajag tikai pārprast, toreiz netika uzsāktas raganu medības un sārti netika dedzināti, bet bija daudz cilvēku, kuri nemācēja ne latviski runāt, ne rakstīt, tad kur lai tādu liek? Un tomēr toreiz bija izteikts kadru trūkums, un tie, kas vismaz varēja saprast latviešu valodu, tika paturēti. Ļoti daudz vēl līdz pat 90.gadu vidum bija cittautiešu, tāpēc jāsaka, viņu darbs barikāžu laikā attaisnojās un viņiem liels paldies. Jo daudzi krievvalodīgie kā augstas klases speciālisti – reportieri, fotogrāfi skrēja uz Basteja bulvāri un veidoja ziņas, lai būtu, ko nodot tālāk citiem.

Kā jau minējāt, tur tomēr palika tādi cilvēki...?

Nē, tie bija lojāli cilvēki, es nedomāju par viņiem neko ļaunu. Mēs tur ar daudziem krieviem puča laikā arī bijām vienīgie, kas to kantori uzturēja. Protams, janvārī jau bija savādāk, jo LETA telpas izmantoja arī ārzemju korespondenti, lai varētu noraidīt uz savām redakcijām informāciju par notikumiem Latvijā. Mums pat bija vienīgā fotostudija, kur varēja attīstīt bildes, lai pēc tam varētu tās tālāk nosūtīt uz ārvalstu redakcijām. Viss mudžēja, un tagad arvien vēl nesaprotu, kāpēc OMON kaujinieki mēģināja tur ieņemt Latvijas Televīziju un citas ēkas, bet mūs neaiztika, jo mums tiešām bija tiešais kabelis ar Zviedriju. Nu jā, mēs izturējām to laiku un, domāju, arī ielikām daudz spēku šajā informatīvajā cīņā. Tie bija skaisti laiki, bet tad jau pār LETA vilkās melni mākoņi pāri, jo A.Baumanis aizgāja no direktora amata un piekrita kļūt par Latvijas vēstnieku ANO, viņa vietā vadību uzņēmās Ē.Kehris, bet notika nelaime, kas daudz ko mainīja. Divi ministri mēģināja mani pierunāt, lai es uzņemos direktora pienākumus, bet es nepiekritu. Toreiz man bija tikai 30 gadu, tas būtu bijis liels izaicinājums, zinot, kāda situācija ir ar finansēm un ka no valsts nekādu lielo atbalstu negūsim. Tāpat arī kolektīvu ļoti labi pazinu, un man bija daudz draugu, bet, kļūstot par vadītāju, man no daudziem vajadzētu tikt vaļā, tāpēc abiem uzrunātājiem sacīju, ka man nav ambīciju, kas nepieciešamas direktoram. Nez kā LETA būtu attīstījusies, ja es piekristu...

Kā Jūs tagad vērtējat LETA, vai tā ir attaisnojusi un īstenojusi daudzas ieceres, kuras iespējams, bija arī toreiz Jums?

Man jāsaka godīgi, ka es bez LETA vairs nevaru iedomāties savu dzīvi. Tas liekas dīvaini, bet tā ir, jo esmu žurnālists un man ziņas ieņem svarīgu lomu dzīvē. Tāpat ziņas mani interesē brīžos, kad neesmu žurnālists. Tāpēc LETA man ir ikdienas rituāls, gandrīz vai tā kā sava veida zobu tīrīšana. Un ne reizi vien dienā LETA ziņu lenti apskatos 15 līdz 20 reizes, paskatos, kas jauns noticis. Tas man ir pašam vajadzīgs, darbam vajadzīgs, un, galu galā, man tas ir informācijas avots, es uzzinu ātrāk. LETA man šobrīd ir viens no galvenajiem informācijas avotiem. Kopš brīža, kad es sāku strādāt LETA, ir noticis milzīgs lēciens attīstībā, un viss ir tā, kā tam ir jābūt. Bet tas nebija iespējams 90.gadu sākumā, jo tad tas vienkārši nebija iespējams. Viss taču ir pakāpeniski. Neviens nevar piedzimt un uzreiz būt sirmgalvis.

LETA Video      Laikraksts Diena Kinofotofonodokumentu arhīvs

© LETA 2008 | Lietošanas noteikumi
Marijas 2, Rīga, LV 1050, Latvija | tālr.: 67222509, fakss: 67223850 | e-pasts: marketing@leta.lv