Andris Eglītis

LATINFORM un LETA fotolaborants, fotogrāfs

Strādājis LATINFORM un LETA: 1984. - 1990.gadam

Video:


Barikāžu laikā bildes tika sūtītas, izmantojot militārās līnijas

Intervēja Dace Ozoliņa

LATINFORM savā laikā varēja lepoties, ka tai kā ziņu aģentūrai bija ne tikai sava Foto nodaļa, bet arī fotolaboratorija, kurā attīstīti tūkstošiem bilžu. Fotolaborants, bet tagad jau fotogrāfs Andris Eglītis atceras, ka darbs Fotonodaļā bija radošs un izdomas bagāts, bet arī neiztika bez smieklīgiem starpgadījumiem vai pat varoņdarbiem, jo barikāžu laikā bildes uz ārzemēm tika pārraidītas, izmantojot Padomju armijas slepenās telegrāfa līnijas.

Vai Jūs atceraties, kad sākāt savas darba gaitas aģentūrā LETA?

Mēģināšu atcerēties: ja nemaldos, es sāku strādāt 1984.gada vasarā, jo tad laikrakstā „Rīgas Balss” izlasīju sludinājumu, ka LATINFORM vajadzīgs fotolaborants. Tajā pašā laikā es studēju Latvijas Universitātes Žurnālistikas fakultātē, un mums pirmajā kursā bija lekciju kurss par praktisko fotogrāfiju, kas mani pamudināja pievērsties profesionālajai fotografēšanai. Es aizgāju uz LATINFORM, un no sākuma mani pieņēma uz pusslodzi, sāku kopēt bildes, un mans darbs fotogrāfiem iepatikās, tādējādi es varēju turpināt darbu jau ar pilnu jaudu.

Vai Jūs atceraties, kas Jūs pieņēma darbā? Kā izpaudās Jūsu darbs LATINFORM?

Toreiz mani darbā pieņēma Boris Koļesņikovs, kurš bija LATINFORM Foto nodaļas redaktors. Viņš nebija vienīgais redaktors, jo otra redaktora pienākumus veica Jevgēnijs Fadejevs. Par laborantu nostrādāju ilgu laiku, un darba režīms nebija no vieglajiem, tāpēc mēs bijām divi laboranti – viens strādāja no rīta, bet otrs uz darbu nāca pēcpusdienā. Pats no sevis darbs nebija no grūtajiem, jo fotogrāfiem tika doti uzdevumi kaut ko fotografēt, tad redaktori no fotofilmām atlasīja labākos kadrus, kurus iedeva man kopēšanai. Sakopētās bildes tika dotas apstiprināšanai augstākai priekšniecībai. Tika atlasītas labākās bildes, kuras man bija jāuztaisa lielākā formātā nosūtīšanai uz avīžu redakcijām. Atceros, ka mums bija arī pašiem savi zīmogi, jo uz bildēm spiedām virsū – tas domāts „Rīgas Balsij”, tas - „Padomju Jaunatnei”, „Sovetskaja molodež”, „Cīņai”, un tā visas avīzes pēc kārtas. Protams, ar to mans darbs neaprobežojās, jo paralēli minētajam man bija uzdevums pieņemt foto telegrāfa bildes no Maskavas, kurās bija redzami oficiozi Komunistiskās partijas pasākumi. Ar šiem uzņēmumiem bija liela ķēpa, jo sākumā pa teleksu atnāca ziņa, ka būs līmējums no trim daļām. Parasti tās bija bildes, kurās redzams, kā politbiroja locekļi stāv rindā, un, lai Dievs nedod, līmējot kopā, kādu no politbiroja locekļiem izlaida vai arī viņš divreiz redzams.

Gadījās kādas kļūdas?

Protams, ka gadījās.

Kas tad parasti sekoja?

Šīs bildes parasti bija jānes uz pārbaudi pie kāda no galvenajiem redaktoriem, un tie parasti vīzēja tālāk, ja viss bija kārtībā. Tas bija smieklīgs process, jo viņš uzskaitīja visus politbiroja locekļus, un, ja kāda trūka, tad bija rājiens.

Vai kādreiz kļūdas aizgāja arī presē?

Protams, ka aizgāja, jo bildes nodošanas princips no punkta A uz punktu B bija diezgan smieklīgs. Iedomājieties, bija tāds aparāts, kurā kā diega spolīte tinās gaismas diodi, būtībā tā spolīte stāvēja uz vietas, bet rullītis ar filmu kustējās uz priekšu, tādējādi vajadzīgo bildi uzzīmējot. Tad to filmu mēs ņēmām un sarkanajā gaismā attīstījām, tad gatavotais materiāls tika likts uz fotopapīra, to apgaismoja un rezultātā bilde gatava. Tad jau iedomājieties - tajā procesā kļūdas varēja gadīties visādas. Tagad mēs bildes sūtam ar interneta palīdzību, paņem, pievieno un nosūti - kaut vai uz ASV. Toreiz, ja brauca kaut kur tālāk, tad šo foto telegrāfu ņēma līdzi un mums uz redakciju bildes varēja atsūtīt pat no Daugavpils. Atceros, ka 1991.gadā barikāžu laikā mūsu redakcijā uzturējās daudzi ārzemju korespondenti un mēs ar šo pašu foto telegrāfu pārraidījām bildes uz ārzemēm. Mēs pat tajos laikos izmantojām Padomju armijas militārās līnijas, lai bildes nosūtītu uz ārzemēm, un mēs savukārt saņēmām no citām valstīm. Mūsu LATINFORM privāto līniju toreiz nogrieza, bet mēs varējām pieslēgties militārajai, un, protams, tai neķērās klāt. Varu ar mierīgu sirdi apgalvot, ka pat toreiz LATINFORM laikos mums Fotonodaļā bija radoša darbība, jo mēs bijām savējie, pārsvarā latvieši. Parasti fotogrāfiem bija tāda kā dubultā dzīve, lādīte ar dubulto dibenu – viena bija tā oficiālā, kur tika glabāti strādnieku un kolhoznieku portreti un darba pirmrindnieki. Taču lādītes otrajā daļā glabāja to, kas taisīts no sirds ar radošu pieeju. Varu apgalvot, ka darbu LATINFORM un pēc tam vēl kādu īsu laiku atjaunotajā ziņu aģentūrā LETA es uztveru kā labu skolu, jo es strādāju jau tad ar ļoti labiem un profesionāliem fotogrāfiem. Es viņus nesauktu par preses fotogrāfiem, jo mums nemitīgi bija materiāla plānošana, līdz ar to viņi bija lieliski ar to, ka bilde pārsvarā tika režisēta. Boris Koļesņikovs, Uldis Pāže, Jānis Krūmiņš un Imants Prēdelis jau tad taisīja tik labas bildes, ko tagad veido labi reklāmas fotogrāfi. Tad, kad Jānis Krūmiņš aizgāja strādāt uz žurnālu „Liesma”, tad viņa vietā par fotokorespondentu kļuvu es, tādējādi mana dzīve pārvērtās. Pirmīt es biju fotolaborants, kurš vēroja fotogrāfu darbu, bet tagad jau es pats fotografēju.

Vai LATINFORM bija vieta radošām izpausmēm?

Piemēram, Imants Prēdelis visu savu apzināto darba laiku domāja, ko viņš kā fotogrāfs uztaisīs kādam žurnālam. Taču atnāk Fadējevs un saka: „Prēdeli, nu, kad tev būs beidzot materiāls?”, uz ko viņš vienmēr atbildēja, ka pie tā vēl strādājot. Tāpat Jānis Krūmiņš visu izdarīja pēdējā brīdī, jo viņa rakstāmgalds bija noklāts ar attīstītām filmām, kuras vajadzēja sagriezt, salikt arhīvā. Veidojās tāds mudžeklis, un, kad kaut ko meklēja, tad pa tām filmu kaudzēm rakājās un vilka ārā. Tas liecināja, ka mēs bijām radoši ne tikai savā darbā, bet kā jau radošiem cilvēkiem ne jau viss ir salikts skaisti pa plauktiņiem. Ievērības cienīgs bija arī fakts, ka Fotonodaļa bija tāda kā latviešu saliņa pārējo krieviski runājošo kolektīvā, līdz ar to mums pašiem sava republika, savi notikumi un savi kopējie pasākumi. Piemēram, Jānim Krūmiņam Lejasciema mežsaimniecībā strādāja draugs, tāpēc izdomājām, ka pie Sudala ezera mums jātaisa Sudalas simpozijs. Braucām ar savām sievām un draudzenēm uz divām dienām, jo tā nebija tikai fotografēšana, bet arī braukšana ar sniega močiem, kā arī vakara pasākums ar visu dziedāšanu. Atceros, ka pēdējos gados LATINFORM vadībai dzima ideja katrai nodaļai veidot radošos vakarus. Palasta ielā, LATINFORM redakcijai blakus, atradās Rīgas Kinoamatieru nams ar savu kinozāli un kamīnu. Mēs nolēmām savam radošajam vakaram šīs telpas izmantot un uz veļas striķiem izkārām savas bildes. Uz vakaru tika aicināti mūsu kolēģi, kuri atnākdami bija pārsteigti, jo neko daudz par mūsu darbu viņi nezināja. Būtībā mēs dzīvojām dubultu dzīvi, izpildījām plānu, fotografējot padomju dzīves tēmas, savukārt radošais darbs bija pēc tam. Tas parasti bija vakaros, kad pēc darba dienas beigām izkārām baltu no vairākām loksnēm salīmētu papīru un taisījām paši savas bildes. Pie mums nāca meitenes, Jānim Krūmiņam vienmēr bija kādas meitenes, ko bildēt. Tie bija veseli pasākumi. Tā bija tā otrā dzīve, kura īstenībā bija svarīgāka. Tad, kad es tur pats nonācu, tad es sapratu, ka tā ir labākā vieta, kurā var profesionāli mācīties. Ļoti daudz deva arī tā saucamās plānošanas. Tolaik „Preses namā” Uldis Briedis un viņa kolēģi smīkņāja: „Nu, jā, jūs tur plānojat!” Nu, kā tad tu vari to fotogrāfiju izplānot? Bet tā nebija tikai plānošana, tā bija nopietna analīze - kāpēc tas materiāls izskatās tā un kāpēc tas nav savādāk. Vērtēšana notika ne tik daudz satura ziņā, jo saturs jau bija zināms, bet kas jādara ar to formu, lai bilde izskatītos normāla. Un šie četri gadi, kurus nostrādāju par laborantu, man deva iespēju mācīties. Es katru dienu redzēju veiksmes un kļūdas. Kādreiz bija arī tādi brīži, ka tu skaties un nevari nokopēt. Atnāk kāds no fotogrāfiem un saka: „Vecīt, nu, paskaties!” Viņš uztaisa pavisam citu bildi, un tu saproti, ka ir ne tikai tas, ko es redzu.

Aivars Baumanis intervijā mums piemin faktu, ka „foto puikas” esot atnākuši un teikuši, ka vēloties neatkarību, pelnīt naudu. Vai Jūs to laiku atceraties?

Nē. Es tad LETA nestrādāju. Toreiz, ja nemaldos, tikai lietuviešiem izdevās savākt un nepazaudēt Foto dienestu. Tās naudas attiecības darīja savu. Protams, foto vīru vidū tās bija arī padomju laikā. Neviens žurnālists nevarēja nopelnīt, bet mēs varējām. Fotografējām kāzas, bēres. No vienas puses, tev iedod dārgu fototehniku un tu kāzas bildē. Bet, no otras puses, tā naudiņa jau nebija nekāda milzīgā. Tā bija iespēja justies kaut cik neatkarīgākiem. Kaut gan pēc tam, kad strādāju „Preses namā”, tad es sapratu, ka LATINFORM fotogrāfi, salīdzinot ar tām iespējām, kuras bija „Preses namā” strādājošiem fotogrāfiem, ir pilnīgākie nabadziņi. Kā Uldis Briedis teica, ka, jau liftā braucot, vēl nenožuvušas bildes izķēra. Tad nu tā bija, kad es aizgāju uz „Preses namu”, es domāju, ko lai ar to naudu dara, jo neko jau nevarēja nopirkt un aldziņas bija salīdzinoši mazas. Bildi, ko Maskava nopirka no mums par 3 rubļiem, tirgoja Eiropā, tās tika tirgotas „Reuters”, „Associated Press”. Maskava tirgojās, un mēs par to saņēmām 3 rubļus.

Jūs to zinājāt?

Protams! Bet vai tad kāds mums uzdeva jautājumus? Tā tirgošanās pa taisno jau sākās vēlāk, kad nodibinājām attiecības ar „Reuters” un citām aģentūrām. Kad mēs ar Uldi Pāži aizbraucām uz Vāciju, uz Eiropas Drošības sadarbības konferenci, tad mēs sūtījām bildes jau caur „Associated press” aģentūru. Jā, un vēl, kamēr es strādāju par laborantu, man bija pienākums kopēt bildes Valsts arhīvam. Valsts arhīva darbinieks atnāca, atlasīja negatīvus, un es no tiem kopēju mazas bildītes, tādas puse no pasta kartītes lieluma. Tādas lika tāda paša lieluma aploksnēs. Tie bija tūkstoši. Neko pretīgāku es savā dzīvē nespēju atcerēties. Es vēl kaut kad LETA redzēju tās mūsu Foto nodaļas koka kastes.

Kas bija Foto nodaļas dvēsele?

Man jau liekas, ka Uldis Pāže ar Jāni Krūmiņu. Jānis Krūmiņš bija tāds neprognozējamais ideju ģenerators, Uldim Pāžem savukārt bija tāda ļoti mērķtiecīga pieeja visām lietām. Viņš bija izdomājis, ka viņš grib uzbildēt ģimenes dzemdības, viņš bija vienojies ar Dzemdību nama vadību.

Tās bija bildes ar Leldi Vikmani?

Jā, bet tā nebija pirmā. Viņam bija vairāki pāri, kuri bija sarunāti. Taču, kamēr Uldis Pāže komandējumā, tikmēr bērni jau bija piedzimuši. Svarīgi bija, kā Uldis Pāže gatavojās: viņš šīs ģimenes bildēja kādu laiku pirms dzemdībām. Tās bija tēlainas bildes. Ja paskatāmies žurnālu „Liesma”, kurā tās bija publicētas, tad varam atrast ļoti skaisti uzbildētu topošo māmiņu, priecīgo ģimeni. Tagad tas ir pilnīgi normāli, bet tolaik tas bija vesels notikums, jo bērns nepiederēja ģimenei, viņš piederēja slimnīcai. Slimnīcas personāls lēma, vai drīksti pie viņa pieiet vai nē. Nevarēja pat ziedus mātei aiznest.

Vai tas bija LETA laikos?

Nē, tas bija LATINFORM laikos. Un šis materiāls toreiz aizgāja pa visu pasauli: Vācijā, padomju bloka valstīs gandrīz visās bija šis materiāls.

Kas tolaik vadīja LATINFORM?

Ja nemaldos, tas vēl bija Zigmunds Osmanis. Viņš jau nostrādāja līdz brīdim, kad atnāca Aivars Baumanis. Tad visa partijas kliķe tika likvidēta. Tas bija laiks, kad es uz brīdi atnācu atpakaļ uz LETA. Un tad, kad A.Baumanis aizgāja no LETA, sākās problēmas, jo nevienam citam tajā brīdī nebija skaidra skatījuma, kā funkcionē brīvā prese. Tagad ir skaidrs, ka pieprasījums nosaka piedāvājumu, taču tolaik bija tā, ka aģentūra noslēdza līgumus ar avīzēm un sūtīja visu pēc kārtas, nenoskaidrojot, vai tas vispār ir tas, kas avīzēm nepieciešams. Un tad, kad neviens vairs no tevis neko nepērk, naudas vairs nav.

Foto tehnika „aizgāja līdzi” ar fotogrāfiem?

Jā! Savā laikā Māris Bērsons uz laikrakstu „Jaunatne”, es uz „Rīgas Balsi”, Valdis Semjonovs uz „Lauku Avīzi”, Uldis Pāže uz Saeimu, Jānis Krūmiņš jau bija projām, Ints Kalniņš bija uztaisījis aģentūru AFI. „Pēdējais mohikānis” LETA bija Viktors Ļisicins. Es nezinu, kā tas viss beidzās.

Kuri bija tie „ziedu laiki”?

Es domāju, ka „ziedu laiki” bija līdz 1990.gadam, tad, kad LETA vēl strādāja fotogrāfu spice: Imants Prēdelis, Uldis Pāže, Jānis Krūmiņš. Tā bija tāda trijotne, kas savā starpā ne vienmēr labi satika, radošā ziņā viņi visu laiku konkurēja. Līdz ar to viņi bija tie, kuri radīja blakus vērtību oficiālajām attiecībām. Es atceros, ka bija laiks, kad mēs praktiski no Foto nodaļas neizgājām, pie mums nepārtraukti nāca kaut kādi cilvēki. Kaut kādi Jāņa Krūmiņa draugi mākslinieki. Vēl kaut kādi citi fotogrāfi. Cilvēki pie mums nāca, jo bija ļoti laba atmosfēra. Darbs tur katrā ziņā nebija pirmā vietā. Laborantiem, protams, bija jātaisa bildes. Nu, bet, jā, jāuztaisa maksimums trīs divi materiāli nedēļā. Materiāli, protams, veidoti no kādām piecpadsmit bildēm. Tagad foto reportierim ir jāiet uz kādām 5 vietām dienā un arī jāveido kvalitatīvs materiāls.

LETA deva iespēju fotogrāfiem vai tādiem, kuri vēlējās par tādiem kļūt, radoši sevi pilnveidot?

Aģentūrā pieņēma darbā jau pārbaudītus cilvēkus. Katrā ziņā Imants Prēdelis pirms tam bija strādājis laikrakstā „Padomju Jaunatne”. Tie, kuri atnāca strādāt, nebija nejauši garāmgājēji, kuri no ielas ienākuši. Es tur iespraucos kā laborants, vēlāk sāku taisīt arī savas bildes un man piedāvāja Jāņa Krūmiņa vietu. Tās zināšanas un darba kritēriji, ko ieguvu, strādājot LATINFORM un LETA, man ļoti palīdzēja vēlākos gados.

Kā Jūs domājat, kāpēc tā visa „padarīšana” pajuka? Kāpēc spēcīgā Foto nodaļa izjuka? Tur bija tādas personības...

Tas bija reizē gan spēks, gan trūkums. Es tagad saprotu LATINFORM Foto nodaļas fenomenu - mēs varējām pastāvēt apmēram tā kā Krievija, kurai bija vajadzīgs ārējais ienaidnieks. Mūsu visa dzīve bija pretdarbība tam masu spiedienam, ko mums lika darīt. Tajā ziņā mēs bijām absolūti vienoti. Un katra šī sadursme atspoguļoja to, ka šī viedokļu pretstāve notika starp to augšu un mums. Mēs tā kā saliņa turējāmies atsevišķi. Viena lieta bija, ka mēs paši kā personības, otra – ka ir ideologi. Bet tādu vietu, kur tu vari radoši dzīvot, nemaz nav daudz. Tā ir jāsargā. Imantam Prēdelim vienu brīdi bija pat slikti, ka viņš bija palaidis tos plānotos materiālus. Un paralēli tam blakus publikācijas. Tas bija vesels šovs - sēž vesels bars - vadība.

Tas bija LATINFORM?

Jā! Ņemam Imantu Prēdeli piekšā! Viss notiek krieviski. Vieni saka, ka viņu vajag atlaist. Savukārt citi, ka viņš ir talantīgs cilvēks, viņam vienkārši vajag „palīdzēt”.

Kas viņu toreiz aizstāvēja?

Es aizstāvēju. Protams, redakcijai vadība pārmeta, ka ir darbinieks, kurš nepilda savu plānu, bet tai pašā laikā publicējas „Liesmā” un „Zvaigznē”. Pēc kāda laika Imants Prēdelis aizgāja uz grāmatu izdevniecību „Avots” par redaktoru. Viņa vietā atnāca Ints Kalniņš.

Vai Jūs zinājāt kaut ko par Latvijas laika telegrāfa aģentūru LETA?

Padomju laikos ļoti maz, lai gan neliela informācija bija, ka savulaik pirms kara tāda ir bijusi. Piemēram, toreiz darbinieku vidū cirkulēja nostāsts, ka Fadējevs savulaik esot Palasta ielas namā dzīvojis un tāpēc arī darbā pieņemts. Viņš jau esot zinājis tos vecos laikus, bet nekad viņš par to nav runājis, kā arī mēs neprasījām.

Vai LETA laikus arī tagad atceraties?

Jā! Kādreiz man bija tāda skumja, smeldzīga sajūta. Kā Māris Sirmais teiktu: „Bez smeldzes nav labas mūzikas.” Bet tas jau saprotams, ka otrreiz jau vienā un tajā pašā upē neiekāpsi. Un tagad Foto dienests arī ir pavisam citāds. Tā bija mums tāda bohēma. Tāda tā vairs nevar būt tāpēc, ka ir pavisam cits laiks, citi likumi, un tādus jautrus uzdzīvotājus, kādi bijām mēs, es atvainojos - ar netīru koku vajadzētu padzīt, jo tie demoralizētu apkārtējo sabiedrību, tos, kuri kārtīgi strādā un taisa materiālus, un pelna uzņēmumam naudu. Es savā studijā tādus, kādi mēs bijām toreiz, nevarētu atļauties.

Bet mākslinieki?

Nodarboties ar mākslu tā ir ļoti bagātu cilvēku privilēģija vai arī tāda, kuram neko nevajag, ka viņš savas vajadzības nonivelē līdz nullei. Neviens jau tur stāvus bagāts nekļuva.

Ko Jūs noteikti vēl gribētu pastāstīt, pie viena nodot kādu sveicienu saviem kolēģiem un LETA jubilejā?

Maniem bijušajiem kolēģiem? Tas ir skaisti! Katrs laiks ir ar kaut ko vērtīgs, es ļoti augstu vērtēju šo mūsu kopīgi pavadīto laiku. Tas bija skaists gan cilvēciskā, gan profesionālajā ziņā. Un es novēlu ne tikai saviem kolēģiem, bet arī visiem profesionāļiem, kas strādā foto jomā, foto žurnālistikā, piedzīvot tādu īsti foršu radošu konkurenci, piedzīvot īsti foršas kolektīva attiecības, ka tev negribas iet uz mājām no darba - tā ir lieliska sajūta! Ja LETA tā izdosies tagad, jūs būsit padarījuši lielu darbu.

 

 

LETA Video      Laikraksts Diena Kinofotofonodokumentu arhīvs

© LETA 2008 | Lietošanas noteikumi
Marijas 2, Rīga, LV 1050, Latvija | tālr.: 67222509, fakss: 67223850 | e-pasts: marketing@leta.lv