Aivars Baumanis

Aģentūras LETA direktors

Strādājis LETĀ: 1990.gada maijs - 1991.gada jūnijs

Video:

No informācijas „atgremotāja” kļūt par spēcīgu ziņu aģentūru

Intervēja Rudīte Kalpiņa

Ziņu aģentūrai LETA 90 gadu laikā ir bijuši vairāki vadītāji, par leģendu kļuvis gan pirmais aģentūras LETA direktors Rihards Bērziņš, gan daži no tiem, kas darbojušies padomju laikā toreiz izveidotajā LATINFORM. Aivars Baumanis arī ierakstāms LETA leģendu sarakstā ar zelta burtiem, jo 90.gadā viņam bija jākļūst par atjaunotās ziņu aģentūras LETA pirmo direktoru. Tā nebija pirmā reize, kad A. Baumanis bija saskāries ar aģentūras darbu - 70.gados viņš strādāja LATINFORM par ārštata tulku vakaros. Pa dienu viņš veica žurnāla „Liesma” redaktora pienākumus. Pēc kāda laika Baumani no darba atlaida. Valsts drošības dienests toreizējam LATINFORM vadītājam Zigmundam Osmanim nosūtīja ziņojumu, ka biedrs Baumanis klausoties radiostaciju „Amerikas balss”. Baumanis uzrakstīja atlūgumu, bet pēc vairākiem gadiem - 1990.gada maijā - ar Ministru padomes lēmumu un pēc Ivara Godmaņa iniciatīvas Baumani iecēla par ziņu aģentūras LETA direktoru. A. Baumanis par atjaunotās aģentūras LETA direktoru nostrādāja tikai gadu. Pēc tam viņš sāka darbu Ārlietu ministrijā un kļuva par diplomātu. Lai gan viņa darbības laiks aģentūrā LETA nebija ilgs, viņš tiek uzskatīts par pirmo direktoru, kurš mēģināja veikt vērā ņemamas reformas aģentūras darbā.

Kad un kā Jūs sākāt strādāt ziņu aģentūrā LETA? Vai tas notika divos cēlienos?

Redziet, ja paskatās ar tādu atkāpi, tad pirmā saskarsme darbā ar ziņu aģentūru man bija padomju laikos, jo LATINFORM es strādāju kā ārštata tulks.

Kuros gados tas bija?

Tas bija 70.gados. Es strādāju žurnālā „Liesma” par Kultūras nodaļas redaktoru un vakaros gāju uz LATINFORM tulkot visus tos „ārprātus”, kas nāca no TASS. Tas bija smags darbs – tulkam nolikts priekšā teksts, kas uzreiz jādiktē teletaipistei, kura to pieraksta latviešu valodā. Šādi LATINFORM es nostrādāju 2 gadus, jo es salauzu kāju, nokļuvu slimnīcā un rezultātā iekūlos nepatikšanās. Divi „bāleliņi” latvieši uzrakstīja sūdzību, ka Baumanis slimnīcas parkā klausās radiostaciju „Amerikas balss”. Kad tiku izrakstīts no slimnīcas, es gāju uz LATINFORM un jautāju, vai es varu pēc slimošanas nākt strādāt? Mani uzreiz noformēja par telegrāfistu, un tad pēc brīža atnāca tā sūdzība no Valsts drošības komitejas. Tajā laikā LATINFORM vadītājs Zigmunds Osmanis mani izsauca pie sevis un teica: „Biedri Baumani, rakstiet ar labu atlūgumu!” Tā bija mana pirmā tikšanās ar Z.Osmani. Nākamā tikšanās ar Z.Osmani man bija tad, kad es pirmo dienu ierados ziņu aģentūrā LETA jau kā direktors.

Kad tieši tas bija?

Tās bija 1990.gada maija beigas, kad toreizējais Ministru prezidents Ivars Godmanis, kuru es pazinu jau no Tautas frontes laikiem, jo es vadīju Tautas frontes abus preses centrus, man sacīja: „Nu, Aivar, tev jāņem tā LETA un tur viss jāsaved kārtībā, tas tā nedrīkst palikt.” Mani „žvīkt – žvākt” iecēla par direktoru ar Ministru kabineta rīkojumu, es LETA ierados jau pirmajā dienā un satiku visus aģentūras cilvēkus, no kuriem daudzus jau es pazinu. Uz ātru roku sasaucu sapulci, kurā piedalījās arī Z.Osmanis, kuru uzrunāju: „Osmaņa kungs, te ir lēmums, ar kuru es tieku iecelts par direktoru,” pēc kā Z.Osmanis sacīja: „Nu tad Baumaņa mmm...mmm... kungs,” viņš to „Baumaņa kungs” izspieda, „tagad pārņems aģentūras darbu.”

Kas bija Jūsu pirmais darbs, ko paveicāt kā jaunais aģentūras LETA direktors?

Kļūstot par direktoru, pirmais darbs, kas man bija jāizdara, - jāatbrīvojas no TASS. Jo faktiski LATINFORM bija TASS „apendiks”, kas atgremoja absolūti visu, ko sūtīja Maskava, un mēs cītīgi visu izplatījām tālāk. Es devos uz Maskavu jau ar sagatavotu līgumu, kas paredzēja, ka turpmāk mēs esam neatkarīga Latvijas nacionālā ziņu aģentūra LETA un turpmāk sadarbība informācijas apmaiņas veidā ar TASS būs kā ar partneriem. Un, ziniet, man šo līgumu izdevās parakstīt, lai gan pirms lidojuma uz Maskavu man netika dots solījums par pozitīvu iznākumu. Protams, būdams Maskavā, es izmantoju situāciju un aizgāju uz „Reuters” biroju, kur ar tā pārstāvi Maskavā vienojos, ka „Reuters” savas ziņas mums sūtīs pa teletaipu. Atgriežoties no Maskavas, pēc pāris dienām es satiku toreizējo ārlietu ministru Jāni Jurkānu, kuram es varēju palielīties, ka mums nāk „Reuters” ziņas. Viņš bija pārsteigts un vienu dienu ieradās mūsu birojā pārliecināties, ka „Reuters” ziņas no vecās teletaipa mašīnas „tik, tik, tik” nāk ārā. Viņš tiešām bija tik ļoti pārsteigts un paziņoja, ka viņam šīs ziņas ir nepieciešamas, līdz ar to sākām Ārlietu ministrijai piegādāt arī ziņas no „Reuters”. Tai pašā laikā ar Lietuvas aģentūras ETA un Igaunijas aģentūras LTA direktoriem noslēdzām līgumus par kopēju sadarbību. Mēs tikāmies Tallinā, parakstījām līgumu par sadarbību un trijatā devāmies uz Stokholmu, kur tikāmies ar Ziemeļvalstu ziņu aģentūru direktoriem. Bija plānots parakstīt sadarbības līgumu arī ar šīm aģentūrām, protams, mēs to izdarījām, bet šajā gadījumā bija viena problēma. Vienošanās paredzēja, ka mums ir jāapmainās ar ziņām, bet LETA vēl nebija izveidota Angļu valodas redakcija, tāpēc panācām, ka informāciju sūtām krievu valodā, kas pēc tam tika iztulkota ārvalstu aģentūrās uz angļu valodu, jo viņiem bija cilvēki, kas veic tulkošanu no krievu uz angļu valodu. Nākamais solis man bija Vācijas ziņu aģentūra DPA. Piecās dienās es izbraucu četras pilsētas: Berlīni, Hamburgu, Nirnbergu, Štutgarti un noslēdzu līgumu ar DPA par informācijas apmaiņu. Savukārt mani foto zēni vai foto grandi, kas toreiz strādāja LETA, - Ilmārs Znotiņš, Uldis Pāže, Boris Koļesņikovs un Jānis Krūmiņš nāca pie manis un sacīja: „Direktor, mums vajag patstāvību! Mums ir sakari ar „Associated Press”, mēs varētu sūtīt viņiem bildes un pelnīt valūtu.” Protams, pēc likuma tas bija aizliegts, tomēr piekritu, ka viņi kļūs par neatkarīgu struktūru LETA ietvaros.

 

Vai par šādu piekrišanu 10% uzņēmuma attīstībai neprasījāt?

(Smejoties) Nē, es nekādus procentus neprasīju! Es vienīgais no viņu nopelnītās valūtas paņēmu, kad vajadzēja braukt uz Zviedriju, jo tajā valstī varēja iegādāties visādas lietas darbam, kas savukārt nebija nopērkamas Latvijā. Ja fotogrāfi man deva valūtu viņiem nepieciešamām lietām, es palūdzu, lai viņi man iedod valūtu faksa papīra iegādei. Un tad iedomājieties, kā es no Zviedrijas atgriezos ar milzīgām somām, kurās bija faksa papīra ruļļi un nepieciešamās lietas fotogrāfiem. Protams, varēja būt arī sarežģījumi, jo lidostas muitas kontroles punktos mani ar tādām somām, kas piekrautas ar faksa papīriem, nelaistu garām, taču šajā gadījumā lielu lomu nospēlēja manas labās zviedru valodas zināšanas.

Klausoties Jūsu stāstījumā, prātā nāk LETA pirmā direktora Riharda Bērziņa aktivitātes. Vai sākumā Jūs par tām kaut ko zinājāt?

Protams, ka zināju, jo, sākot pildīt LETA direktora pienākumus, man bija nodoms īstenot aģentūras darbu, gluži tāpat kā toreiz 20.gados Latvijas laikā to darīja Rihards Bērziņš. Starp citu, kad iegāju direktora kabinetā, mani pārņēma tāda dīvaina sajūta, jo divdesmit gadus šajā kabinetā strādājis un lielo seifu, kuram gāju klāt, ir vēris cilvēks-leģenda. Viņš jau nebija tikai aģentūras direktors, viņš taču bija arī zināms literāts-rakstnieks. Pēc tam gandrīz 50 gadus to ir slēdzis padomju laika režīma pakalpiņš. Visdīvainākās sajūtas man bija arī brīžos, kad iedomājos: aiz mana kabineta bija neliela istabiņa, kur agrāk esošās kāpnes vedušas uz Bērziņa dzīvokli. Iedomājieties, cilvēks-leģenda ir strādājis un dzīvojis vienā mājā – Palasta ielā. Diemžēl padomju laikos šo izeju aizmūrēja ciet. Redziet, visas šīs sajūtas un zināšanas par Latvijas laika LETA darbību manī arī radīja nodomu, ka LETA varētu sākt izdot krāsainus foto pielikumus, atjaunot tirgošanos savos kioskos, nodibināt savu izdevniecību un izdot grāmatas. Tomēr tā bija ilūzija, jo viss 90.gadu sākumā atdūrās pret naudu un bija jādomā reāli. Man ar I.Godmani bija mutiska vienošanās, ka mans uzdevums ir aģentūrā ieviest kārtību, atbrīvoties no tiem cilvēkiem, kuri bija pārāk „sarkani” un nekādi neiekļāvās jaunās aģentūras darbībā. Toreiz es atbrīvoju kādus desmit cilvēkus, tai skaitā divus direktora vietniekus. Savukārt mans otrs rīkojums bija par kompartijas sapulču rīkošanu aģentūras LETA telpās, un tad man bija jāsāk domāt par tehnisko aprīkojumu, kas bija vienkārši katastrofālā stāvoklī.

Jūs minējāt, ka „Reuters” sūtīja ziņas, tāpēc gribēju vaicāt, vai tā tehnoloģiju saderība, zinot, ka Padomju Savienībā tādas tehnikas kā ārzemēs nebija, netraucēja atbilstoši adekvātā veidā pieņemt „Reuters” sūtīto informāciju?

Jā, problēmas bija, lai gan tas teletaips, kas pieņēma „Reuters” ziņas, LETA darbojās jau no Latvijas laikiem, un tad tā saderība kaut kāda bija.

Lūdzu, pastāstiet par to sīkāk!

Nu tāds teletaips, kurš strādāja jau no1939.gada.

„Reuters” tajos laikos bija modernāka tehnika, tad kā ar Latvijas laiku teletaipu Jūs varējāt pieņemt ārzemju ziņas?

Kā jau teicu, viņiem bija modernāka tehnoloģija. Taču ko mums iesākt? Viņi piedāvāja informāciju sūtīt pa faksu, bet mums jau sākumā pat faksa aparāta nebija, tas mums bija krietni vēlāk. Tad nekas cits neatlika, kā darboties ar senajiem teletaipiem, un izrādījās, ka tā lietiņa iet! Sākumā palaidām un pieņēmām testa sūtījumu, kas, protams, izdevās. (Smejas) Tikai pēc tam, runājot ar tehniķiem, izrādījās, ka nekādu problēmu nevarēja būt, jo Ulmaņa laikos gatavotais teletaips ražots atbilstoši Eiropas standartiem. Tomēr, kopumā vērtējot tehnisko aprīkojumu, jāsaka, ka tas bija katastrofāls. Tāpēc vienošanās ar I.Godmani paredzēja ne tikai atbrīvošanos no nevēlamajiem elementiem aģentūrā, bet arī solījumu, ka aģentūra no valsts saņems finansiālu atbalstu divus gadus, lai atjaunotu materiāltehnisko bāzi. Tāpat man bija iecere paplašināt LETA telpas, jo uz 90 gadiem būtu saņēmis īres tiesības trīs stāvu ēkai Jaunielā 26, kas atrodas turpat aiz stūra Palasta ielai, kur atradās LETA birojs. Šajās telpās bija plānots ierīkot „Reuters” biroju Rīgā, kas atrastos turpat blakus aģentūrai LETA. Man palika nokārtot pāris dokumentu, bet nepaspēju neko līdz galam izdarīt, jo mani jau mobilizēja darbam Ārlietu ministrijā. Ideju un ieceru bija daudz, bet gada laikā, kamēr biju LETA direktors, daudz jau nevar izdarīt.

Tad jau sanāk, ka I.Godmanis savu vārdu turēja un Jūs varējāt rīkoties?

Jā, I.Godmanis savu vārdu turēja, bet tikai laikā, kad es biju direktors, jo maniem pēctečiem par manu džentlmenisko vienošanos neizdevās atgādināt. Pēc manas aiziešanas savā vietā iecēlu savu vietnieku Ēriku Kehri, bet arī viņš vadītāja amatā nebija ilgu laiku. Tie vadītāji bieži mainījās, uzvārdus viņiem neatminos, tomēr viņi neprata I.Godmanim „maigi” atgādināt par vienošanos. Parasti, kad mani pēcteči mēģinājuši ar I.Godmani runāt par savulaik dotajiem solījumiem, viņš atcirtis: „Es neko nezinu. Man bija noruna ar Baumani. Runājiet ar Baumani!” Tad viņi man zvanīja uz Ņujorku un lūdza padomu, ko iesākt, bet es jau vairs neko nevarēju palīdzēt, kā vien ieteikt runāt vēl un vēl, sist kulaku galdā!

Kāda Jūsu laikā bija ziņu aģentūras struktūra? Kādu Jūs to veidojāt?

Pirmkārt, es samazināju cilvēku skaitu, jo LATINFORM laikā strādāja 132 cilvēki. Pārsvarā štatu samazināšana skāra tās nodaļas, kas dublējās. Pati struktūra palika tā pati, redakcijas kā tādas, dažas tika apvienotas, dažas tika nodibinātas no jauna, piemēram, Angļu redakcija, kas tulkoja ziņas angļu valodā. Tajā strādāja jau ilggadējais darbinieks Kārlis Ķaune, tad atnāca Inta Lehmuse-Briede.

Sakiet, kāds LATINFORM laikā bija ideoloģiskais uzstādījums? Vai Jūs varētu raksturot, kāds tas bija toreiz un kādi bija uzstādījumi no Jūsu vai varbūt no kādas citas puses 1990.gadā?

Atšķirība bija milzīga. Faktiski 70.gados, kā jau sacīju, mēs bijām „apendiks”, mēs bijām viens no TASS kanāliem, kas pludināja TASS informāciju, un mēs viņu cītīgi un paklausīgi devām tālāk. Tur bija absolūti tīrs ideoloģisks uzstādījums, un, nedod, Dievs, ja tu tulkojot sajauci politbiroja locekli ar politbiroja locekļa kandidātu, tad bija lielas ziepes (Smejas). Tas jau vien liecina, cik stingri uz visu skatījās, jo mēs taču bijām kompartijas ideoloģiskais rupors, kas visu informāciju atspoguļoja vienpusīgi. Tāpēc brīdī, kad ļāvu LETA Fotonodaļai darboties patstāvīgi, viņi sacīja: „Beidzot mums ir brīvas rokas, mēs varam bildēt!” Ziniet, tā ir liela atšķirība, kad tu vari darboties brīvi, jo tajā laikā notika daudzi notikumi viens pēc otra, tie bija pat unikāli notikumi. Mēs visu sūtījām uz ārzemēm, kas savukārt visu no mums ņēma pretī. Tāpat turpinājām apgādāt arī vietējo presi. Ar centrālo laikrakstu „Cīņa” mums bija saspīlētas attiecības, jo viņi nevēlējās mainīties, bet „Padomju Jaunatne” bija ļoti atsaucīga.

Bet, kad Jūs kļuvāt par direktoru, vai no Jūsu puses bija kādi norādījumi, kā jāraksta?

Pilnīgi izslēgts, es nemaisījos, viņi varēja rakstīt visu to, kas ir! Lai viņi neizdomā katram notikumam kaut kādu skaidrojumu, ka tas, lūk, ir sasniegums, ka tā ir uzvara, lai viņi raksta arī par neveiksmēm un bezjēdzībām. Lai viņi raksta par dzīvi!

Jums pašam aģentūrā izdevās transformēties no padomju laiku ideoloģijas?

Izdevās, uz aģentūru atnāca daudz jaunu cilvēku. Protams, palika strādāt tādi cilvēki, kas bija pirms manis. Piemēram, Emīlija Kozule, kura strādā arī šobrīd, no tulkotājiem Ēriks Stavro, Baranovskis bija redaktors lejā, ar tiem, ar kuriem es sāku strādāt 70.gados. Egils Zariņš bija Sporta nodaļas vadītājs. Līdz ar to daļēji tika saglabāts vecais sastāvs, bet arī nāca klāt jauni, tādējādi paaudžu maiņa notika, bet lēnām. Diemžēl nevaru nevienu tādu ģeniālu „revolvera” žurnālistu izcelt, jo visi darīja darbu. Aģentūra LETA bija ziņu aģentūra, un tas bija mans vienīgais uzstādījums, mēs informējam par faktiem, un ziņām ir jābūt ziņām, nevis „ļerināt” par puķītēm vai arī izteikt savus komentārus. Un visi jaunie darbinieki vēlējās pārmaiņas, ne tikai darbā, bet arī cilvēka domāšanā. Pati interesantākā pieredze jau bija 1991.gada janvāra notikumu laikā, jo aģentūra LETA pārvērtās par ārzemju korespondentu epicentru, jo, tikai pateicoties mums, viņi varēja nodot savu informāciju uz ārpasauli. Pēc šiem notikumiem uz mums sāka skatīties savādāk, kā arī citās ārvalstu aģentūrās mums durvis bija vaļā. Jā, toreiz bija interesants laiks, straujš, pārmaiņu bagāts! Es pat atceros, ka puča laikā Z.Osmanis kopā ar vēl dažiem man labi zināmiem „draugiem” bija ieradušies uz aģentūru un teica: „Drīz jau mēs te nāksim atpakaļ!”

Kāda bija tā ziņu aģentūras garša? Kas ir tas, kas cilvēkus aizrauj strādāt ziņu aģentūrā?

Redziet, tam atkal ir divējādi „ziediņi”. Jāatgriežas 70.gados un 90.gados. 70.gados tā bija rutīna, tur nebija nekādas garšas. Tā vienkārši bija mašīna, kas reproducēja vēlamo produktu, un punkts. Daudzi, iespējams, to darīja ar sajūsmu, jo bija pārliecināti par tādu taisnību, bet vairums to darīja pat ar pretīgumu. Bet tad jau 90.gados tie, kas ienāca, saprata, ka viņi ir tie, kuri būs pirmie, kas paziņos par kaut ko cilvēkiem. Un viņiem šī apziņa, sauksim to par izjūtu, bija ļoti svarīga. Tā ir tā īstā ziņu garša. Un tad, kad Mārtiņš Barkāns mani ielūdza uz Palasta ielu atnākt ciemos, uzgāju augšējā zālē un man nokņudēja sirds no redzētā, jo viss bija sadalīts pa penāļiem, kā savulaik biju iedomājies es. Izjaukt visu kameras sistēmu. Taisīt vienu lielu plašu zāli, modernu, kur ir komunikabli viss kopā, kur cilvēks ar cilvēku var komunicēt. Redz, tomēr ir cilvēki, kas izdarīja to, kas man bija tikai galviņā.

Ko Jūs novēlētu ziņu aģentūrai LETA tās jubilejā?

Es novēlu LETA simts, vēl simts gadu attīstīties, plaukt un zelt. Domāju, ka salīdzinājumā ar citām ziņu aģentūrām LETA tomēr ir un paliek nopietnākā, analizējošākā, visaptverošākā, vislabāk strukturētā un visuzticamākā ziņu aģentūra, kas būtu jāsaglabā arī turpmāk. Domāju, ka šis uzticības kredīts ir jāsaglabā un jāpavairo arī ziņu aģentūrai LETA!

Foto galerija:

LETA Video      Laikraksts Diena Kinofotofonodokumentu arhīvs

© LETA 2008 | Lietošanas noteikumi
Marijas 2, Rīga, LV 1050, Latvija | tālr.: 67222509, fakss: 67223850 | e-pasts: marketing@leta.lv