Svešās sirdis

Harijs Krūze @ 5.12.2008

1966.gadā – Latvijas teiksmainākās ainavas – Kokneses kanjona – appludināšana tika pabeigta. Zem ūdens palika veselas pilsdrupas, pilskalni un krāces, Pērses ūdenskritums, Liepavots un pats Staburags.” /Laikraksta Diena pielikums Sestdiena, 2006.g. 1. aprīlī./

Staburags zem ūdens klaida dus,
Vēl it kā stiprs, bet pazemots, un kluss...
Kā tauta kādreiz atvadīties gāja,
kad svešās sirdis viņu slīcināja,
kad krastus apcirpa, kā galvu cietumniekam:
- Vienalga, nāvinieku kamerā to liekam!

Kā Daugavu tās toreiz izvaroja,
kā Lāčplēsi un Pērsi iesprostoja,
kā pasmējās par savas tautas bažām,
kas teica: nesien viņu ūdens važām!
Kas teica: Staburags ir mūsu gods un spēks -
to slīcināt un pazemot ir grēks!

...Bet svešās sirdis toreiz neklausīja -
Kā akmens, viņas cietas toreiz bija.
Tās akmenscietās sirdis nezināja:
Būs atkal Daugavs'krasti mūsu māja!

...Es toreiz redzēju, kā sirdis tālas, svešas,
kā aptumsums virs Staburaga plešas -
tās latviešu, ne citu sirdis bija,
tas mūsu tautas lāsts un traģēdija!

...Bet Staburags zem ūdens drūp un kūst,
Vien asaras no tautas acīm nenožūst.

 

Komentāri:




Atbalstītāji

LETA Video      Diena

© LETA 2008 | Lietošanas noteikumi
Marijas 2, Rīga, LV 1050, Latvija | tālr.: 67222509, fakss: 67223850 | e-pasts: marketing@leta.lv