Skola pilī, sēravoti un draudzīgi iedzīvotāji

Kristaps Ceplis @ 28.11.2008

Mazpilsētās tomēr kaut kas ir! Vienmēr, kad piestāju kādā no nelielajām Latvijas pilsētiņām, uz brīdi pārņem doma, ka te varētu arī palikt uz dzīvi. Šodien biju Baldonē un atkal sajutu vēlmi mainīt dzīvesvietu :).

Īss salīdzinājums Rīgai ar Baldoni - ielas vienlīdz apsnigušas, burzma daudz mazāka, patiesībā tādas nav. Pretimnācēji pārsvarā laipni un izpalīdzīgi, gaiss svaigs un tīrs. Ja jums ir bērni neko labāku par Baldoni pat iedomāties nevar - pamatskola atrodas īstā pilī ar labsirdīgu spoku, bet pils apkārtni apņem simtgadīgs parks. Turklāt apgūstot pamatskolas mācību vielu paralēli bērni iegūst arī muzikālo izglītību, un beidzot devīto klasi tālāk pasaulē jau dodas ar diviem diplomiem kabatā!

Vienīgais, kas mani sarūgtināja šajā mazpilsētā ir kādreiz slavenās Baldones sanatorijas liktenis. Lai arī Baldones ārstnieciskās dūņas un sēravota ūdens joprojām dziedē vietējos iedzīvotājus un citus zinātājus, ārstnieciskā infrastruktūra kopš 1991.gada ir pilnībā iznīcīnāta.

Kā jau tas Latvijā pierasts, kādreizējo "visas tautas mantu" prihvatizēja un izdāļāja, sanatorijas komplekss mainīja vienu īpašnieku pēc otra, bet tā visa taustāmais rezultāts ir briesmīga izskata padomju arhitektūras "šedervrs" at tukšām loga ailām un nolaistu teritoriju.

Protams, PSRS laika standarti nav tie labākie mājīga kūrorta radīšanai, un ar citiem pazemes dziedniecisko avotu kūrortiem Baldone vizuālā ziņā nevarētu konkurēt, tomēr šobrīd Baldones kūrorts var konkurēt tikai ar graustu rajoniem, bet tādu likteni tas noteikti nebija pelnījis.

Atklātnes:

Video:

Foto galerija: